Devējs

-     Katru gadu gaidāms kaut kas labs, Jona atgādi­nāja. Šogad tev jāsāk brīvprātīgās stundas. Un atceries, pagājušogad, kad kļuvi par septiņgadnieci, tu tā priecā­jies, jo saņēmi priekšā pogājamu jaku!

Mazā meitene pamāja ar galvu un paskatījās uz savu jaku ar garo pogu rindu, kas norādīja, ka nu viņa ir septiņgadniece. Tie, kam bija četri, pieci un seši gadi, val­kāja aizmugurē aizdarāmu jaku; tās mācīja savstarpēju sadarbošanos. Lai jaku aiztaisītu, bija jālūdz palīdzība citam.

Priekšā aizdarināma jaka bija pirmais neatkarības signāls, pirmā redzamā pieaugšanas zīme. Turklāt div­ritenis, kad pienāk deviņi gadi, būs īsts atgādinājums, ka pamazām notiek ieplūšana kopienā tālāk prom no ģimenes vienības.

Lilī pasmaidīja un izlocījās no mātes rokām.

-    Šogad saņemsi savu darbu! viņa satrauktā balsī sacīja Jonam. Ceru, ka tev piešķirs pilota pienākumu. Drīkstēsi paņemt mani līdzi kādā lidojumā.

-     Protams, paņemšu, Jona atbildēja. Dabūšu tādu mazītiņu izpletnīti, piemērotu tieši tev, un tad mēs uzlidosim vismaz… Divdesmittūkstoš pēdu augstumā. Atvēršu durvis un…

-Jona! māte brīdinoši ierunājās.

-    Es tikai pajokoju, Jona izdvesa. Nemaz negribu kļūt par pilotu. Ja man jābūt pilotam, iesniegšu apelāciju.

-    Nu ko tu! māte piebilda, pielabojot Lilī matu len­tes.

-Jona, vai esi gatavs? Tableti iedzēri? Man gribētos, lai tu auditorijā ieņem labu vietu.

Viņa viegli pagrūda Lilī uz ārdurvju pusi, un Jona mei­tenei sekoja.

Līdz auditorijai nebija jābrauc ilgi, Lilī sēdēja uz mātes riteņa bagāžnieka un sparīgi māja kājiniekos pali­kušajiem draugiem. Atstājis riteni blakus mātes brau­camajam, Jona sparīgi lauzās cauri ļaužu pulciņiem, lai atrastu savējo.

Katru gadu ceremoniju apmeklēja visa kopiena. Vecā­kiem tas nozīmēja divas brīvas dienas; parasti viņi sēdēja līdzās lielajā zālē. Bērni bija kopā ar savu grupu, līdz citam pēc cita tiem bija jādodas uz skatuvi.

Šoreiz tēvs tūlīt nepievienojās mātei skatītāju zālē. Audzinātāji bija izveduši jaunbērnus uz skatuves, lai tie piedalītos pirmajā ceremonijā vārda došanā. No savas vietas balkonā kopā ar vienpadsmitgadniekiem Jona bija pārskatījis auditoriju, lai atrastu tēvu un pamātu viņam.

Nebija grūti pamanīt audzinātājus sēžam pašā priekšā; no tās puses skanēja čīkstēšana un brēkšana, jaunbērni grozījās aprūpētājiem uz ceļiem. Visās citās oficiālās ceremonijās klausītāji parasti bija klusi un uzmanīgi. Bet vienreiz gadā iedzīvotāji iecietīgi smaidīja tās kņa­das vidū, ko radīja mazie, pirms tiem piešķir vārdu un ģimenes vienību.

Visbeidzot Jona noķēra tēva skatienu un pamāja. Tēvs smaidot māja pretim, tad pacēla augšā arī jaunbērna rociņu, ko viņš turēja klēpī. Gabriels tas nebija. Geibs šodien bija audzināšanas centrā, kur par viņu rūpējās naktsmaiņa. Negaidītā kārtā komiteja bija devusi piekri­šanu pagarinājumam, un mazulim bija ļauts vēl viens aprūpes gads, pirms viņam piešķir vārdu un izvieto ģimenē. Gabriela dēļ tēvs bija devies pie komitejas ar lūgumu, jo Gabriels vēl nebija pietiekami pieņēmies svarā un arī pārāk nemierīgi gulēja, lai viņu varētu iekārtot ģimenes vienībā. Parasti šādu bērnu definēja kā neadek­vātu un atbrīvoja.

Tomēr tagad, pateicoties tēva lūgumam, Gabrielu kla­sificēja kā "neskaidru" un viņam piešķīra vēl vienu gadu. Viņu joprojām aprūpēs centrā, un naktis viņš varēs pava­dīt Jonas ģimenes vienībā. Ikvienam ģimenes loceklim, pat Lilī, bija jāparaksta apņemšanās, ka viņi nepieķersies mazajam īslaicīgajam ciemiņam un atteiksies no viņa bez protestiem un apelācijas, kad nākamā gada ceremonijā viņam piešķirs pašam savu ģimenes vienību.

Vismaz pēc tam, kad Gabrielam nākamgad piešķirs ģimenes vienību, viņu joprojām varēs satikt, tā ka bērns joprojām būs kopienas loceklis, Jona nodomāja. Ja Geibu atbrīvotu, satikšanās vairs ne_būtu iespējama. Nekad. Tie, kurus atbrīvoja, pat jaunbērni tika aizsūtīti uz Citu­rieni un vairs nekad neatgriezās kopienā.

Šogad tēvam nebija jāatbrīvo neviens jaunbērns, tāpēc gadījums ar Gabrielu būtu īsta izgāšanās un iemesls patiesam sarūgtinājumam. Pat Jona, lai gan viņš nečubinājās ap mazo, kā to darīja Lilī un tēvs, tomēr priecājās, ka Gabriels nav atbrīvots.

Pirmā ceremonija beidzās tieši paredzētajā laikā, un Jona noskatījās, kā jaunbērniem citam pēc cita dod vārdu un aprūpētājs katru nodod bērnam piešķirtās ģimenes rokās. Dažām ģimenēm tas bija pirmais bērns. Bet daudzi devās uz paaugstinājuma kopā ar vēl vienu bērnu, kas vai plīsa aiz lepnuma par saņemto brālīti vai māsiņu; tieši tāpat bija darījis Jona kā piecgadnieks.

Ašers piebikstīja Jonam.

Atceries, kad saņēmām manu māsu Filipu? viņš skaļi čukstēja.

Jona pamāja. Tas notika pagājušogad.

Ašera vecāki bija diezgan ilgi nogaidījuši, pirms pie­teicās otrajam bērnam. Jonam bija aizdomas, ka viņi tik ilgi nocīnījušies ar Ašera spēlēties prieku un dzīvīgumu, ka sadūšoties otram bērnam prasīja vairāk laika.