Devējs

Zēns iegāja vannasistabā gaiss bija silts un mitrs, un telpā virmoja losjona smarža. Viņš novilka tuniku, uzmanīgi to pakāra uz āķīša pie sienas, izņēma no skapja plaukta salocītu uzsvārci un uzvilka mugurā brīvprātīgā formas tērpu.

-    Čau, Jona! Ašers uzsauca.

Viņš bija notupies blakus vannai telpas stūrī. Fiona darbojās pie citas vannas. Meitene palūkojās uz viņu un smaidīja, lai gan acīmredzami bija aizņemta, siltā vannas ūdenī mazgājot vecu vīru.

Jona sasveicinājās gan ar vienaudžiem, gan arī citiem aprūpētājiem, kas atradās turpat tuvumā. Tad viņš devās pie vecļaudīm, kas sēdēja mīkstajos krēslos un gaidīja rindā. Zēns jau iepriekš te bija strādājis un zināja, pie kā jāķeras.

-    Tagad tava kārta, Larisa, Jona sacīja, izlasījis sie­vietes vārdu uz nozīmītes pie viņas kleitas.

-    Tūlīt ieliešu vannā ūdeni un tad tev palīdzēšu!

Viņš piespieda tuvākās vannas slēdzi un vēroja, kā tilpnē satek silts ūdens no daudziem maziem atvērumiem vannas sānos. Vanna piepildījās acumirklī, un ūdens strūkla uzreiz apstājās.

Zēns palīdzēja sievietei piecelties kājās, aizveda viņu līdz vannai un, pieturot elkoni, palīdzēja iekāpt vannā.. Sieviete atslīga atpakaļ un, galvu atbalstījusi pret polste­rētu pagalvi, tīksmē nopūtās.

-   Vai ir ērti? zēns jautāja, un sieviete, acis aizvērusi, par atbildi pamāja ar galvu.

Uz mīksta sūkļa Jona uzspieda attīrošu losjonu un sāka uzmanīgi mazgāt viņas vārīgo augumu.

Vakar vakarā Jona bija vērojis, kā tēvs mazgā jaunbērnu. Šī procedūra bija līdzīga: plāna, trausla āda, mīk­stinošs ūdens, saujā maigs losjons, kas kopā ar zie­pēm pieskārienu padarīja slīdošu. Sievietes sejā kavējās atslābuma un miera pilns smaids, un tas Jonam atsauca atmiņā Gabriela vannošanas ainu.

Ari kailums. Noteikumi paredzēja, ka bērni un pieau­gušie cits citu kailu neredz. Tas neattiecās tikai uz jaunbērniem un vecļaudlm. Jonam tas patika, jo bija mazāk apgrūtinoši. Bija tik kaitinoši meklēt kādu aizslietni, lai pārģērbtos spēlēm un neiztrūkstoši atvainotos, ja tomēr gadījās pamanīt kādu augumu, pilnībā neapģērbtu.

Zēns nesaprata, kāpēc nepieciešams. Viņam pa­tika drošības sajūta, kas radās šajā siltajā un klusajā telpā; patika uzticēšanās izpausme, ko viņš vēroja sievie­tes sejā, viņai guļot siltajā ūdenī pavisam neaizsargātai, atklātai un brīvai.

Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka viņa draudzene Fiona atbalstīja veco vīru, viņam kāpjot ārā no vannas, un maigi nosusina viņa vārīgo ādu ar mīkstu, mitrumu uzsūcošu audumu. Tad meitene palīdzēja viņam apģērbties.

Jonam likās, ka Larisa, kā tas bieži gadījās ar vecļaudīm, vannošanas laikā bija aizmigusi, un mazgāja viņu uzmanīgām un lēnām kustībām, lai neuzmodinātu. Tāpēc zēns jutās pārsteigts, kad viņa aizvērtām acīm pēkšņi ierunājās.

-     Šorīt mēs svinējām Roberto atbrīvošanu, viņa sacīja. Tas bija brīnišķīgi.

-     Es pazīstu Roberto! Jona iesaucās. Palīdzēju viņam maltītes laikā, kad biju šeit pagājušoreiz. Viņš bija tiešām interesants vīrs.

Larisa atvēra acis un priecīgi smaidīja.

-     Pirms atbrīvošanas viņi izklāstīja visu Roberto dzīvi, viņa teica. Tā ir ierasta kārtība. Vienmēr tā dara. Bet, godīgi sakot, sieviete, viltīgi smaidīdama, čukstēja, daži stāsti reizēm ir tik garlaicīgi. Reizēm var redzēt, kā vecļaudis stāsta laikā aizmieg piemēram, kad nesen atbrīvoja Ednu. Vai tu pazini Ednu?

Jona pakratīja galvu. Viņš nevarēja atcerēties nevienu, kurai būtu tāds vārds.

-      Nūjā, viņi jau centās, lai Ednas dzīve izklausās nodzīvota jēdzīgi. Un, protams, Larisa jau formālākā balsī piebilda, visas dzīves ir jēdzīgi nodzīvotas; nav tā, ka es to apšaubītu. Bet Edna! Apžēliņ! Viņa bija dzimtmāte un pēc tam gadiem strādāja pārtikas ražo­šanā, līdz nonāca šeit. Viņai pat nebija savas ģimenes vienības!

Larisa pacēla galvu, lai pārliecinātos, ka neviens cits neklausās. Tad, kā noslēpumu čukstēdama, viņa atklāja:

-    Man pat neliekas, ka viņai bija kaut cik prāta.

Jona iesmējās, noskaloja Larisas kreiso roku, ielaida

to atpakaļ ūdenī un sāka mazgāt vecās sievietes kājas. Larisa apmierinājumā iemurdējās, kad viņš ar sūkli maz­gāja pēdas.

-     Toties Roberto bija nodzīvojis brīnišķīgu mūžu, Larisa pēc brīža turpināja. Viņš bija skolotājs tu jau zini, cik svarīgs darbs tas ir, kā arī piedalījās plānoša­nas komitejas darbā. Un, apžēliņ! Es nezinu, kā viņam pietika laika, bet viņš arī uzaudzinājis divus veiksmīgus bērnus un bija viens no tiem, kas centrālajam laukumam izveidoja ainavas dizainu. Protams, iekārtošanā viņš nedarbojās.

-     Tagad kārta mugurai. Lūdzu, noliecies uz priekšu, un es palīdzēšu noturēties sēdus!

Jona aplika roku viņai apkārt, lai atbalstītu sēdus stāvoklī. Tad pret sievietes muguru nospieda lieko sūkļa ūdeni un uzmanīgi sāka berzt novājējušos plecus.

-    Pastāsti par svinībām!