Devējs

3

-     Paskat! Lilī priekā iespiedzās. Vai nav jauks? Redzi, cik viņš maziņš! Un viņam ir tikpat šķelmīgs ska­tiens kā tev, Jona!

Jona uzmeta bērnam skatienu. Zēnam nepatika, ja pieminēja viņa acis. Jona gaidīja, ka tēvs Lilī norās, bet viņš bija pārāk aizņemts, atāķējot bagāžas grozu no velo­sipēda pakaļējā riteņa. Jona pienāca paskatīties.

Pirmais, ko Jona ievēroja, kad jaunbērns grozā pavērsa skatienu augšup, bija gaišās acis.,

Gandrīz visiem kopienas locekļiem bija tumšas acis. Viņa vecākiem, arī Lilī un visiem Jonas grupas biedriem un draugiem. Tomēr bija arī daži izņēmumi kā Jona pats un kāda sieviešu kārtas piecgadniece, kam arī, kā viņš bija ievērojis, acis bija atšķirīgas ar gaišām vara­vīksnenēm. Neviens parasti neko tādu nepieminēja, tas nebija rakstīts noteikumos, tomēr to uzskatīja par nepie­dienīgu uzvedību pievērst uzmanību neērtām situāci­jām vai individuālām atšķirībām. Zēns nolēma, ka drīz tas jāpasaka Lilī, citādi reiz viņa saņems rājienu neapdo­mīgas izturēšanās dēļ.

Tēvs novietoja riteni stāvvietā. Tad viņš pacēla grozu un ienesa to mājā. Lilī viņam sekoja, bet tad atskatījās pāri plecam uz Jonu un ķircinošā balsī izmeta:

-    Varbūt viņam ir tā pati dzimtmāte, kas tev?

Jona paraustīja plecus un devās mājā iekšā. Tomēr jaunbērna acis viņam neizgāja no prāta. Spoguļi kopienā bija diezgan reta lieta, bet tie nebija arī aizliegti. Pēc tiem īsti nebija vajadzības, un Jonam vienkārši trūka vēlmes sevi bieži aplūkot, pat ja viņš atradās netālu no spoguļa.

Nupat, ieraugot jaunbērna acu izteiksmi, viņam ienāca prātā, ka gaišās acis ir ne tikai retums, bet arī piešķīra to īpašniekam neparastu skatienu. Kādu īsti?

Dziļumu zēns nolēma; bija tā, it kā lūkotos dziļā upē līdz pašam dibenam, kur varbūt uzglūn kas neatklāts un nezināms. Pēkšņi zēns pavisam skaidri apzinājās, ka arī viņam piemīt šāds skatiens.

Zēns devās pie sava galda, izlikdamies vienaldzīgs pret jaunbērnu. Otrā istabas galā māte un Lilī bija nolie­kušās pār bērnu, lai redzētu, kā tēvs attin segas.

-     Kā sauc viņa mierinājuma objektu? Lilī ievaicā­jās, paceldama mīksto radību, kas atradās grozā līdzās bērnam.

Tēvs tam uzmeta skatienu.

-    Tas ir nīlzirgs, viņš secināja.

Lilī bija jāsmejas par savādo vārdu.

-      Nīlzirgs, viņa atkārtoja, nolika mierinājuma objektu malā un cieši uzlūkoja jaunbērnu, kas, atbrīvots no segām, vicināja rociņas.

-     Man šķiet, ka jaunbērni ir tik mīlīgi, Lilī nopū­tās. Es ceru, ka man piešķirs dzimtmātes darbu.

-   Lilī! māte asi iesaucās. Tā nesaki. Šis pienākums nav diez ko godājams.

-   Es runāju ar Natašu. Vai zini to desmitgadnieci, kas dzīvo tepat aiz stūra? Brīvprātīgās stundas viņa pavada dzemdību centrā. Un viņa man pastāstīja, ka dzimtmātes saņem teicamu uzturu, viņām neliek daudz vingrot, un vispār lielāko daļu laika, kamēr atrodas gaidībās, viņas vienkārši spēlē spēles un izklaidējas. Man tas patiktu, Lilī saīgusi skaidroja.

-    Trīs gadi, māte.stingri piebilda. Trīs dzemdī­bas, un ar to viss beidzas. Pēc tam viņas ir strādnieces visu savu pieaugušā dzīvi līdz pat dienai, kad dodas uz vecļaužu namu. Vai tiešām tu to gribi, Lilī? Trīs laiski pavadīti gadi, un tad smags fizisks darbs līdz pat vecu­mam?

-    Nē, to es negribētu, Lilī vilcinoties atzina.

Tēvs pieliecās un pagrieza jaunbērnu uz vēdera, ap­sēdās līdzās un vienmērīgām kustībām masēja mazo muguriņu.

-    Saproti, Lilī-bilī, tēvs maigi sacīja, dzimtmātēm jaundzimušos pat neļauj aplūkot. Ja jau tev tik ļoti patīk mazie, tev drīzāk vajadzētu cerēt uz audzinātājas pienā­kumu.

-    Kad būsi astoņgadniece un sāksi brīvprātīgās stun­das, vari pamēģināt audzināšanas centrā, māte ierosi­nāja.

-    Šķiet, tā darīšu gan, Lilī piekrita.

Viņa notupās uz ceļiem blakus jaunbērna grozam.

-    Kā tu teici, kā viņu sauc? Gabriels? Sveiks, Gabriel! meitene iedziedājās. Tad iesmējās. Ai, man lie­kas, viņš guļ, meitene nočukstēja. Es labāk paklu­sēšu.

Jona atkal atgriezās pie rakstāmgalda, lai ķertos pie skolas uzdevumiem. Jā, lai nu kurš to spētu, viņš nodo­māja. Lilī nekad neapklusa. Varbūt viņai vajadzētu cerēt uz runātājas amatu, tad viņa visu dienu sēdētu birojā pie mikrofona, skaļi saucot paziņojumus. Zēns klusi pie sevis iesmējās, iedomājoties māsu dūcam zem deguna šķietami svarīgā balsī, kāda piemita visiem runātājiem, izrunājot, piemēram, teikumu Uzmanību, šis paziņojums domāts visām deviņus gadus vecām meitenēm matu len­tēm vienmēr jābūt kārtīgi sasietām.

Tad viņš pagriezās uz Lilī pusi un pamanīja, ka viņas matu lentes, kā allaž, bija atrisušas un nokarājās pār ple­ciem. Gandrīz droši viņš zināja, ka pavisam drīz izskanēs tāds paziņojums un būs domāts tieši Lilī, lai gan viņas vārds, protams, netiks minēts. Visi tāpat sapratīs.

Zēns ar kaunu atcerējās, ka visi bija zinājuši: paziņo­jums Uzmanību, atgādinām visiem vienpadsmitgadnieku

zēniem, ka neko nedrīkst nest projām no atpūtas zonas