Devējs

Vecais vīrs papurināja galvu un dziļi ievilka elpu. Zini, Jona, kad viņa ieradās pie manis šajā telpā un sacīja, ka ir gatava uzsākt apmācību…

Jona iespraucās ar jautājumu. Kā viņu sauca? Vecāki sacīja, ka šo vārdu kopienā vairs nedrīkstot izrunāt. Bet vai man to varētu pateikt?

Devējs, brīdi šaubījies, klusēja, it kā vārda izrunāšana izraisītu milzīgas sāpes.

-    Viņas vārds bija Rozmarija, viņš beidzot bilda.

-    Rozmarija. Skaists vārds.

Sirmgalvis turpināja. Kad viņa ieradās pie manis pirmo reizi, apsēdās tieši tajā pašā krēslā, kur tu, kad te ienāci, meitene gribēja daudz ko uzzināt, bija satraukusies un mazliet nobijusies. Mēs parunājāmies. Mēģināju visu izskaidrot, cik labi vien spēju.

-    Tāpat kā man.

Vecais vīrs rūgti pasmējās. Ir grūti skaidrot. Cilvēki te neko tādu nav pieredzējuši. Tomēr mēģināju. Un viņa ļoti uzmanīgi klausījās. Atceros, viņas acis izstaroja rāmu gaismu.

Pēkšņi viņš palūkojās augšup.

-    Atceries, es tev pārraidīju atmiņu un piekodināju, ka tā ir viena no pašām mīļākajām atmiņām. Kāda drus­ciņa man vēl joprojām ir palikusi. Atsauc atmiņā: istaba, kurā pulcējās ģimene kopā ar vecvecākiem.

Jona pamāja ar galvu. Protams, viņš to atminējās.

-   Jā, zēns sacīja. Brīnišķīgā sajūta. Tu teici, ka tā esot mīlestība.

-    Tad zini, ka to es jutu pret Rozmariju, devējs paskaidroja. Es viņu mīlēju. Arī tevi, vecais vīrs pie­bilda.

-    Kas ar viņu notika? Jona vaicāja.

-    Sākām apmācību. Meitene spēja labi uztvert, tāpat kā tu, un ļoti steidzās, gribēja ātri piedzīvot jaunu piere­dzi. Joprojām dzirdu viņas smieklus…

Tad balss ietrīsējās un apdzisa.

-    Kas notika? Jona pēc brīža ieprasījās. Lūdzu, pastāsti!

Devējs aizvēra acis.

-     Bija jāpārraida sāpes, Jona, un tas salauza manu sirdi. Bet tas ir mans darbs. Man tas bija jādara tāpat kā tagad ar tevi.

Telpā valdīja klusums. Jona nogaidīja. Devējs atkal ierunājās.

-    Piecas nedēļas. Un tad-viss. Atdevu viņai laimīgās atmiņas: braucienu karuselī, spēles ar kaķēnu, pikniku. Dažkārt izvēlējos tādu atmiņu, kas liktu viņai smieties. Man ļoti patika smiekli šajā istabā, kur tik ilgi valdījis klusums. Bet viņa bija tāda pati kā tu, Jona. Gribēja pie­dzīvot visu. Viņa apgalvoja, ka tā esot viņas atbildība. Tāpēc lūdza pārraidīt ari smagākās atmiņas.

Jona brīdi aizturēja elpu. Jūs taču viņai neatdevāt atmiņas par karu? Ne jau tik drīz, pēc piecām nedēļām?

Devējs pašūpoja galvu un nopūtās. Nē, un neatdevu arī atmiņas par fiziskām sāpēm. Toties pārraidīju atmiņas par vientulību. Un zaudējuma izjūtu. Atdevu atmiņas par bērnu, kuru atņem vecākiem. Tā bija pati pirmā sāpīgā atmiņa. Pārraides beigās viņa izskatījās apdullusi.

Jona norija siekalas. Rozmarija un viņas smiekli Jonam bija šķituši pavisam īsti, un viņš iedomājās, kā meitene pieceļas, saņēmusi smagās atmiņu ainas.

Devējs turpināja. Tad es atkāpos un atkal sniedzu patīkamas atmiņas. Tomēr, kopš viņa bija uzzinājusi par sāpēm, kaut kas bija mainījies. To redzēju viņas acīs.

-    Varbūt viņai pietrūka drosmes? Jona ieteicās.

Vecais vīrs neatbildēja.

-     Meitene uzstāja, lai turpinu, lai nesaudzēju viņu, jo tas esot viņas pienākums. Protams, es zināju, ka viņai taisnība. Nespēju sevi piespiest viņai pārraidīt fiziskas sāpes. Toties atdevu cita veida ciešanas: nabadzību un badu, un nāves bailes. Tas bija jādara, Jona. Tas bija mans darbs. Un viņa tika izredzēta.

Devējs sāpju pilnu skatienu pavērās zēnā. Jona no­glaudīja vecā vīra roku.

-   Tad kādu pēcpusdienu pabeidzām dienas apmācību. Tā bija smaga sesija. Nobeigumā mēģināju tāpat kā ar tevi sagādāt kaut ko patīkamu un prieka pilnu. Bet smieklu laiks bija beidzies. Meitene piecēlās kājās ļoti klusa, saraukusi pieri, it kā pieņēmusi kādu lēmumu. Tad viņa pienāca man klāt, apskāva un noskūpstīja uz vaiga.

Devējs domīgi pielika roku pie vaiga, it kā atceroties Rozmarijas lūpu pieskārienu pirms desmit gadiem.

-    Todien viņa aizgāja prom no šīs ēkas, bet savās mājās neatgriezās. Skaļruņi informēja, ka meitene devu­sies taisnā ceļā pie vecajo vadītājas un lūgusi atbrīvo­šanu.

-    Tas ir pret noteikumiem! Neviens, kas atrodas ap­mācībā, nedrīkst pieprasīt…

-    Tagad noteikumos tas ir ierakstīts, Jona. Bet toreiz tā nebija. Viņa lūdza atbrīvošanu, un tā bija jādod. Es viņu vairs nekad netiku redzējis.

Tāda bija tā neveiksme, Jona apdomāja. Saprotams, ka vīru tas ļoti dziļi sāpināja. Bet galu galā tas nemaz nešķita tik šausmīgi. Un viņš, Jona, tā nekad nebūtu darī­jis nekad nelūgtu atbrīvošanu, lai cik grūta būtu apmā­cība. Atmiņu saņēmējam vajadzīgs pēctecis, un Jona bija tam izraudzīts.

Pēkšņi Jonam prātā iešāvās kāda doma. Rozmarija bija atbrīvota pēc ļoti īsas apmācības. Ja nu kaut kas notiks ar viņu pašu? Tagad viņam piederēja atmiņas, kas iegūtas gandrīz vesela gada laikā.