Devējs

Bet, kad viņu naktīs paturēja audzināšanas centrā, puika atkal bija modies un raudājis.

Tāpēc Geibs bija atpakaļ Jonas guļamistabā. Audzinā­šanas centrā bija nolēmuši dot vēl mazliet laika. Geibam acīmredzot patika gulēt Jonas istabā, tāpēc viņam tur vēl mazliet jāuzturas, lai miega paradums nostiprinātos. Audzinātāji uz Gabriela nākotnes izredzēm raudzījās ļoti optimistiski.

Uz Jona čukstu neviens neatsaucās. Gabriels bija cieši aizmidzis.

-    Viss varētu mainīties, Jona turpināja. Kaut kas varētu būt citādi. Es nezinu, kā to panākt, bet kaut kādā veidā pārmaiņām jābūt iespējamām. Mums taču varētu būt krāsas! Un vecvecāki, viņš piebilda, vērdamies griestos cauri vakara krēslai. Un atmiņas būtu ikvie­nam.

-   Tu taču zini par atmiņām, viņš čukstēja, pagriez­damies uz gultiņas pusi.

Gabriels elpoja vienmērīgi un rāmi. Jonam patika, ka mazais guļ te, lai gan viņš jutās vainīgs par savu noslē­pumu. Katru nakti viņš pārraidīja atmiņas Gabrielam: atmiņas par laivu braucieniem un piknikiem saulē; par lietus smidzināšanu uz palodzēm un to, kā tas ir basām kājām dejot pielijušā pļavā.

-    Geib?

Mazulis miegā sakustējās. Jona palūkojās uz viņu. Un varētu taču būt mīlestība, Jona čukstēja.

Nākamajā rītā Jona pirmo reizi neiedzēra savu tableti. Kaut kas viņā audzis līdztekus atmiņām mudināja zāles vairs nelietot.

17

Šodien izsludināta iepriekš neplānota brīvdiena.

Visi Jona, māte ar tēvu un Lilī pārsteigumā pagrie­zās pret sienas skaļruni, no kurienes atskanēja paziņo­jums. Tas notika ļoti reti un visai kopienai sagādāja negai­dītu iepriecinājumu. Pieaugušajiem nevajadzēja doties parastajās dienas gaitās, bērniem nebija jāiet uz skolu, mācībām vai jāveic brīvprātīgais darbs. Nepieciešamos pienākumus: audzināšanu, pārtikas piegādi un vecļaužu aprūpi veica strādnieki-aizstājēji; par to viņiem vēlāk pie­šķirs citu brīvdienu. Kopiena bija brīva.

Jona iesmējās un nolika pie malas mājasdarbu, ar ko jau bija grasījies doties uz skolu. Patlaban skolas mācības viņam vairs tik ļoti nerūpēja, pavisam drīz beigsies arī oficiālā apmācība. Tomēr divpadsmitgadniekiem, lai gan viņi jau bija uzsākuši pieaugušo apmācību, joprojām bija jāiegaumē nebeidzami noteikumu saraksti un jāapgūst, kā rīkoties ar jaunākajām tehnoloģijām.

Jona novēlēja vecākiem, māsai un Geibam jauki pava­dīt dienu un, paķēris divriteni, devās meklēt Ašeru.

Nu jau četras nedēļas viņš no rītiem nelietoja tableti. Alkas bija atgriezušās, un zēns jutās mazliet vainīgs par patīkamajiem sapņiem miegā. Bet viņš zināja, ka nevēlas atgriezties pasaulē, kur nav jūtu un kur viņš tik ilgi bija dzīvojis.

Šīs jaunās, pacilājošās noskaņas izpaudās ne tikai miegā. Lai gan viņš zināja, ka jaunās izjūtas raisa tas, ka viņš no rītiem vairs nelieto tableti, tomēr šķita, ka iemesls varētu būt arī saņemtās atmiņas. Tagad viņš spēja saredzēt visas krāsas, turklāt ilglaicīgi koki, zāle un krūmi bija un palika zaļi; tā viņš tos tagad saskatīja. Gabriela rozā vaigi tādi ari palika, pat ja mazulis gulēja. Un āboli tie vienmēr bija sarkani.

Ar atmiņu palīdzību viņš bija vērojis gan okeānu un kalnu ezerus, gan straumes, kas urdza caur meža bie­zokņiem. Nu viņš iepriekš tik labi zināmo upes krastu uzlūkoja pavisam citādām acīm novērtēja upes krāsu un gaismu, un vēsturi, ko nesa līdzi lēni plūstošie ūdeņi; viņš arī zināja, ka pastāv Cituriene, kur upe bija sākusies. Tāpat kā Cituriene, uz kurieni tā plūst.

Šajā negaidītajā brīvdienā zēns bija no tiesas laimīgs; arī senāk brīvdienās viņš tāds parasti bija, bet šoreiz laimi izjuta dziļāk nekā toreiz. Kā vienmēr, piedomādams pie precīza izteiksmes veida, Jona apjauta, ka tagad viņš visu apjēdz atšķirīgā dziļumā. Tās vairs nebija emocijas, ko katru vakaru katrā mājoklī ikviens kopienas iedzīvo­tājs nebeidzami gari analizēja.

Dusmojos, jo viens zeņķis pārkāpa noteikumus, kas jāievēro spēļu laukumā! Lilī reiz bija izšāvusi, kratī­dama dūrē savilktu rociņu pret iedomātu pretinieku un tā visiem darot zināmu, ka ir nikna.

Pārējie ģimenes locekļi arī Jona apsprieda, kāds gan varētu būt šī noteikumu pārkāpuma iemesls. Sekoja saruna par to, ka nepieciešama izpratne un pacietība, līdz Lilī dūrīte atlaidās un dusmas bija pārgājušas.

Tagad Jona saprata, ka Lilī nemaz nebija dusmīga. Drīzāk to varēja nosaukt par mirklīgu aizkaitinājumu. To zēns varēja teikt ar pārliecību, jo nu viņš patiešām zināja, ko nozīmē īstas dusmas.

Saņemtajās atmiņās viņš bija piedzīvojis netaisnību un cietsirdību un uz to.reaģējis ar tik svelošu niknumu, ka doma par iespēju to mierīgi pārrunāt pie ģimenes vakariņu galda likās neiespejama.

-    Šodien es jutos bēdīga, māte bija sacījusi, un visi metās viņu mierināt.

Bet tagad Jona bija paspējis piedzīvot īstas bēdas. Viņš bija iepazinis lielu nelaimi. Viņš zināja, ka šīs jūtas nevar tik ātri remdēt un izgaisināt. Tās bija dziļākas un nebija tik vienkārši izstāstāmas. Tās varēja tikai izjust.

Šodien viņš jutās laimīgs.

-     Ašer! zēns sauca, ieraudzījis drauga divriteni, atbalstītu pret koku netālu no spēļu laukuma.