Devējs

Vīrs pagriezās pret zēnu.

-    Tā nu tas ir, Jona. Tu gribēji zināt par atbrīvošanu, viņš rūgti piebilda.

Jona juta svelmainas sāpes; tās lauzās uz āru klie­dzienā.

20

-    Es neiešu mājās! Neiešu! Neviens mani nevar pie­spiest! -Jona šņukstēja un kliedza, un sita ar dūrēm pa gultu.

-    Apsēdies, Jona! devējs stingri sacīja.

Jona paklausīja. Ar visu augumu drebēdams un asaras slaucīdams, viņš piemetās uz gultas malas. Uz sirmo vīru zēns neskatījās.

-    Šo nakti vari pārlaist te. Gribu ar tevi parunāt. Bet tev jāsēž klusu, kamēr to paziņošu tavai ģimenes vienī­bai. Neviens nedrīkst tevi dzirdēt raudam.

Jona nikni paraudzījās augšup uz runātāju.

-   Neviens arī nedzirdēja, kā raudāja tas mazais bērns! Neviens, vienīgi mans tēvs! Jona sabruka elsās.

Klusu ciezdams, devējs nogaidīja. Beidzot Jona spēja nomierināties un, pleciem drebot, sēdēja sarāvies.

Devējs piegāja pie sienā iebūvētā skaļruņa un pa­grieza slēdzi uz pozīciju ieslēgts.

-    Klausos, atmiņu saņēmēj! Kā varu palīdzēt?

-   Paziņojiet jaunā atmiņu saņēmēja ģimenei, ka šonakt viņš paliks pie manis, lai saņemtu papildapmācību.

-    Parūpēšos par to, kungs. Paldies par instrukciju, balss sacīja.

-    Parūpēšos par to, kungs. Parūpēšos par to! Jona mēdījās sarkasma pilnā, niknā balsī. Darīšu visu, ko teiksiet. Es nogalināšu citus, kungs. Vecos ļaudis? Mazos, tikko dzimušos? Es to labprāt izdarīšu, kungs. Paldies par instrukciju, kungs. Kā varu pal…

Šķita, ka zēns nespēj apstāties.

Devējs stingri saņēma viņu aiz pleciem. Jona apklusa un platām acīm lūkojās vecajā vīrā.

-    Paklausies, Jona! Viņi neko nevar darīt. Viņi neko nezina.

-    To jau vienreiz man teicāt.

-    Teicu tāpēc, ka tā ir taisnība. Tā viņi dzīvo. Tāda dzīve viņiem izveidota. Tieši tādu pašu dzīvi dzīvotu arī tu, ja nebūtu izraudzīts par manu pēcteci.

-    Tēvs man meloja! Jona izplūda asarās.

-     Viņam likts tā darīt, un viņš nemaz nezina citu veidu, kā izturēties.

-    Un kā ir ar jums? Vai arī jūs man melojat? Jona gandrīz izspļāva jautājumu.

-    Man ir pilnvaras melot. Bet tev nekad neesmu stās­tījis nepatiesību.

Jona platām acīm blenza vīrietī.

-    Vai atbrīvošana vienmēr notiek tā? Arī tiem, kas trīs reizes pārkāpj noteikumus? Arī vecļaudīm? Vai viņi nogalina ari vecļaudis?

-Jā, tā ir.

-    Un Fiona? Viņa tā pieķērusies vecļaudīm! Pašlaik viņu apmāca darbam ar tiem. Vai Fiona jau zina par atbrī­vošanu? Ko viņa iesāks, kad uzzinās? Kā gan viņa jutīsies?

Ar plaukstas virspusi Jona notrausa miklumu no vai­giem.

-      Fionu jau apmāca izsmalcinātajā atbrīvošanas mākslā, sirmgalvis atklāja. Tavai sarkanmatainajai draudzenei šis darbs labi padodas. Turklāt viņa īstas jūtas nemaz nepazīst.

Jona abām rokām saķēra sānus un šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

-    Ko darīt? Nespēju doties atpakaļ! Es to nevaru!

Vecais vīrs piecēlās.

-    Vispirms pasūtīšu mums vakara maltīti. Tad paēdī­sim.

Jona apjauta, ka atkal runā nejaukā, sarkasma pilnā balsī:

-       Un tad dalīsimies pieredzē par to, kā šodien esam jutušies, vai ne?

Devējs rūgti, it kā bez skaņas iesmējās. Jona, mēs abi šeit esam vienīgie, kam ir kaut kādas jūtas. Un mēs tajās esam dalījušies nu jau veselu gadu…

-   Piedodiet, Jona ar nožēlu teica, negribēju būt tik naidīgs. Nejau pret jums.

Devējs saberzēja sakumpušos Jonas plecus.

-    Pēc tam kad paēdīsim, viņš turpināja, mēs izdo­māsim plānu.

Jona pārsteigts paskatījās uz skolotāju.

-     Kādu plānu? Nekas jau nav iespējams. Mēs neko nespējam darīt. Vienmēr bijis šādi. Pirms manis, pirms jums, pirms tiem, kas bijuši vēl senāk. Vēl un vēl senāk.

Balss mehāniski atkārtoja pazīstamo frāzi.

Pēc brīža sirmgalvis ierunājās.

-Jona, tas ir tiesa, ka šķiet šādi bijis vienmēr. Tomēr atmiņas mums atklāj, ka vienmēr tā tomēr nav bijis.

Kādreiz cilvēki prata just. Tu labi zini, ari mēs abi to esam piedzīvojuši. Mēs zinām, ka reiz cilvēki pazina lepnumu, skumjas un…

-     Un mīlestību, Jona piebilda, atceroties ainu ar ģimeni, kas viņu tik ļoti bija ietekmējusi. Un sāpes. Zēns atminējās kareivi.

-   Atmiņu glabāšanā sliktākais nav izjustās sāpes. Pats sāpīgākais ir vientulība. Ar atmiņām ir jādalās.

-    Es dalos ar jums. Jona mēģināja rādīt priecīgāku vaigu.

-    Jā, tā ir. Visu pagājušo gadu, kad tu biji šeit, pie manis, es sapratu, ka kaut kam ir jāmainās. Gadiem ilgi esmu prātojis, ka kaut kam jāmainās, bet tas šķita bez­cerīgi. Tagad pirmo reizi man šķiet, ka izeja tomēr varētu būt, vecais vīrs lēni sacīja. Turklāt tieši tu vedināji uz tādām domām. Nu jau, viņš ieskatījās pulkstenī, pirms divām stundām.

Jona uzmanīgi klausījās.

Arā bija vēla nakts. Viņi bija runājuši stundām ilgi. Jona sēdēja, ietinies vienā no skolotāja garajiem apmet­ņiem; tādus valkāja tikai kopienas vecajie.

Viņu izgudrotais plāns bija iespējams. Riskants, tomēr iespējams. Ja viss noietu greizi, Jonu gaidītu nāve.

Nu un tad? Ja Jona paliktu, tādu dzīvi tāpat nebūtu vērts dzīvot.

-Jā, viņš apņēmīgi apgalvoja. Esmu tam gatavs. Liekas, es to varēšu. Es katrā ziņā mēģināšu. Bet jums jānāk man līdzi.

Devējs pakratīja galvu.