Devējs

Turpat mētājās arī citi velosipēdi. Brīvdienā bija atļauts neievērot darbadienā obligātos kārtības notei­kumus.

Jona nobremzēja, apstājās un nometa arī savu divri­teni līdzās pārējiem.

-    Hei, Aš! viņš izsaucās, lūkodamies apkārt.

Laukumā neviena nebija.

-    Kur tu esi?

-     Ššš! bērna balss atskanēja no netālajiem krū­miem. Piu! Piu! Piu!

Vienpadsmitgadniece, vārdā Taņa, izklunkurēja no paslēptuves un, dramatiskā kustībā saķērusi vēderu, līk­ločiem steberēja prom pa zālāju, skaļi vaidēdama.

-    Trāpīts! viņa izsaucās un saviebtu seju nokrita zālē.

-    Blam!

Stāvēdams spēļu laukuma pretējā pusē, Jona pazina Ašera balsi un beidzot ieraudzīja draugu, kas, mērķē­dams ar iedomātu ieroci, metās no viena koka aizsega pie cita.

Zēns soli atkāpās un pietupdamies paslēpās aiz Ašera divriteņa tā, lai nebūtu saskatāms. Šo spēli viņi neskaitā­mas reizes bija spēlējuši kopā ar citiem bērniem; tā bija rotaļa ar labajiem un sliktajiem nekaitīgs brīvā laika kavēklis, lai iztērētu uzkrāto enerģiju. Tā beidzās tikai tad, kad visi dalībnieki nedabiskā pozā nekustīgi gulēja zemē.

Nekad Jonam nebija ienācis prātā, ka šī spēle atgā­dina karu.

-    Uzbrukumā! Tas bija sauciens no nelielas nolikta­vas, kur glabājās spēļu piederumi.

Trīs bērni izrāvās uz priekšu, izstieptajās rokās turē­dami iedomātus ieročus.

No pretējās laukuma malas atskanēja kliedziens:

-    Pretuzbrukumā!

Bariņš bērnu arī Jona pamanīja Fionu, kura parā­dījās redzeslokā; viņi pieliekušies skrēja pāri laukam, imi­tējot šaušanu. Daži bērni apstājās, krampjaini sagrāba sevi aiz pleciem un krūtīm un tēloja, it kā viņiem būtu trāpīts. Tad viss pulciņš krita pie zemes, pūlēdamies ap­spiest smieklus.

Jonu pārņēma dīvains grūtums. Viņš attapās, ka tuvo­jas laukuma vidum.

-     Tev trāpīja, Jona! Ašers iebrēcās, paslēpies aiz koka. Piu! Tev atkal trāpija!

Laukuma vidū stāvēja Jona viens pats. Vairāki bērni pacēla galvu un nemierīgi viņā nolūkojās. Uzbrūkošās kaujas vienības palēnināja gaitu, izslējās kājās no rāpus pozīcijas un vēroja, ko viņš darīs.

Domās Jonam pavīdēja reiz atmiņās redzēta smagi ievainota jaunieša seja; puisis bija lūdzis dzert. Pēkšņi zēns sāka smagi dvašot un cīnījās pēc elpas.

Kāds bērns pacēla savu iztēles ieroci, it kā raidītu iznīcinošu šāviņu. _

-    Pfūu!

Tad visi apklusa un neveikli apstājās. Bija dzirdama tikai Jonas drebošā elpa. Viņš mēģināja neraudāt.

Pēc kāda laika, kad nekas nenotika un nemainījās, bērni satraukušies saskatījās un cits pēc cita atstāja lau­kumu. Jona izdzirda, kā viņi paceļ divriteņus un dodas pa taku prom no laukuma.

Palika tikai Ašers un Fiona.

-    Kas noticis, Jona? Tā taču bija tikai spēle, Fiona sacīja.

-    Tu visu sabojāji, Ašers aizkaitināti piebilda.

-    Nekad vairs to nespēlējiet, Jona lūdzās.

-    Mani te apmāca par atpūtas vadītāju, Ašers dus­mīgi norādīja. Spēles nav tavā kompotencē.

-    Kompetencē, Jona automātiski viņu izlaboja.

-    Nu un tad! Tu nediktēsi, ko mums spēlēt un ko ne, lai arī esi nākamais atmiņu saņēmējs!

Tad Ašers uz viņu piesardzīgi palūkojās.

-    Atvainojos, ka neveltu tev pienācīgu cieņu, viņš nomurmināja.

-    Ašer, Jona bilda. Viņš mēģināja runāt uzmanīgi, laipni, lai precīzi izteiktos. Tu nezini, kas tas ir. Es pats to vēl nesen nezināju. Bet tā ir nežēlīga spēle. Kādreiz bija…

-Jau sacīju, Jona, ka atvainojos.

Jona nopūtās. Tam nebija jēgas. Protams, Ašers to nesaprastu.

-     Pieņemu tavu atvainošanos, Ašer, zēns nogurušā balsī bilda.

-     Izbrauksim gar upi ar riteņiem? Fiona, nervozi kodīdama lūpu, jautāja.

Jona palūkojās uz meiteni. Viņa bija tik jauka! īsu brīdi Jonam tā šķita neatvairāma doma: mierīgi izbraukt ar riteņiem, sarunās un smieklos pavadīt laiku ar jauko sieviešu kārtas draudzeni. Bet zēns apjauta, ka tagad viņam šādi brīži ir liegti. Viņš pakratīja galvu. Pēc brīža abi viņa draugi atgriezās pie divriteņiem un, pacēluši tos, traucās prom. Jona noskatījās viņiem pakaļ.

Zaudējuma sajūtas satriekts, zēns aizvilkās līdz soli­ņam pie noliktavas. Bērnība, draudzība, bezrūpīgā dro­šība tas viss šķita aizslīdam. Jaunās, trauksmainās izjūtas vēl pastiprināja skumjas par to, kā citi smējās un klaigāja, spēlējot karu.

Jona saprata, ka pārējie bērni, kam tādu atmiņu nav, nespēj izprast viņa noskaņojumu. Puisēns juta pāri plūs­tošu mīlestību pret Ašeru un Fionu. Viņiem tādu atmiņu nebija, tāpēc draugi Jonu nesaprata. Un Jona nedrīkstēja viņiem tās sniegt.

Zēns pilnīgi droši apzinājās, ka neko nespēj mainīt.

Tovakar mājās Liii priecīgi čaloja par brīvdienā pie­dzīvoto: viņa spēlējusies ar draugiem, tad laukā visi kopā pusdienojuši, un meitene atzinās, ka izmēģinājusi pabraukt ar tēva divriteni. Pavisam īsu brītiņu.

-    Nevaru sagaidīt, kad saņemšu pati savu riteni. Tas būs nākamo mēnesi. Tēva ritenis man ir par lielu. Es nokritu, viņa lietišķi skaidroja, piebilzdama: Labi, ka Geibs tad nebija bērnu krēsliņā.

-    Labi gan, māte piekrita, saraukusi pieri.

Gabriels, izdzirdot savu vārdu, sāka mētāt rociņas.

Pirms nedēļas viņš bijasģcis staigāt. Tēvs atgādināja,