Devējs

ka pirmie jaunbērna solīši vienmēr ir iemesls nelielai ceremonijai audzināšanas centrā. Tomēr tas bija arī laiks, kad aprūpētāji sāka izmantot disciplīnas rīksti. Tēvs slaiko instrumentu bija atnesis līdzi uz mājām gadīju­mam, ja Gabriels darītu blēņas.

Taču bērns bija ar visu apmierināts un mierīgs. Nu viņš steberēja pāri istabai, priecīgi spurgdams.

-    Gei! mazais čivināja. Gei!

Tā viņš izrunāja savu vārdu.

Jona atplauka. Ja neņem vērā gaišo un gaidpilno rītu, šī diena bija bez prieka.

Tomēr viņš atvairīja drūmās domas. Puika iedomā­jās, ka varētu sākt Lilī apmācīt braukt ar riteni, lai viņa pēc deviņgadnieku ceremonijas spētu pati droši ripināt ar braucamo. Un tas būs pavisam drīz. Grūti noticēt, ka tūlīt atkal būs decembris un kopš ceremonijas, kad viņam apritēja divpadsmit, pagājis jau gandrīz gads.

Jona smaidīja, noraudzīdamies, kā mazais sper solīti pie solīša, pats priecīgi pārsteigts par jaunatklāto gaitu.

-    Šovakar iešu agri gulēt, tēvs ieteicās. Rīt man būs gara diena, jo gaidāmas dvīņu dzemdības, un pār­baudes liecina, ka tie būs identiskie dvīņi.

-    Viens paliek šeit, otrs Citurienei, Lilī iedziedājās. Viens šeit, otrs Citur…

-   Vai viņu tiešām aizved uz Citurieni? Jona gribēja zināt.

-    Nē, man tikai jāizdara izvēle. Es viņus nosveru, lie­lāko nododu audzinātājam, kas gaida turpat blakus, bet mazāko nomazgāju un parūpējos, lai viņš justos ērti. Tad veicu īsu atbrīvošanas ceremoniju un, viņš paskatījās lejup uz Gabrielu, tad pamāju atā, atā, tēvs sacīja īpaši maigā intonācijā, kādā parasti vērsās pie jaunbērniem. Tad viņš atkārtoja ierasto atvadu žestu.

Gabriels spurdza un māja pretim.

-   Un tad kāds cits nāk un viņu paņem? Vai tas ir kāds no Citurienes?

-    Tieši tā, Jona-bona.

Jona izbrīnījās, ka tēvs viņu uzrunā kādreiz lietotajā mīļvārdiņā.

Lilī šķita iegrimusi dziļās domās.

-Ja nu viņi mazo dvīni Citurienē nosauc, piemēram, par Jonatanu? Un tad te, kopienā, vārda došanas ceremo­nijā, arī otru dvīni nosauc par Jonatanu? Tad būs divi vie­nādi bērni ar tādiem pašiem vārdiem, un abi izskatīsies pilnīgi vienādi. Kādu dienu, varbūt sešu gadu vecumā, kad viena sešgadnieku grupa dotos ciemos pie citas kopienas, arī otrajā kopienā būtu Jonatans, kas izskatītos tieši tāds pats kā mūsējais Jonatans. Tad viņus sajauktu un mājās atvestu to otro Jonatanu, un varbūt viņa vecāki to neievērotu, un tad…

Viņa apstājās, lai ievilktu elpu.

-   Lilī, māte sacīja. Man ienāca prātā lieliska doma. Varbūt, kad tev paliks divpadsmit, tu dabūsi stāstnieces darbu. Kopienā ilgu laiku nav bijis neviena stāstnieka. Ja es būtu komitejā, es tevi noteikti izvēlētos šim darbam.

Lilī savilka lūpas platā smaidā.

-    Man ir pat labāka doma vēl kādam stāstam, mei­tene paziņoja. Ja nu mēs visi esam dvīņi, taču to nezi­nām? Un ja nu Citurienē ir vēl kāda Lilī un kāds Jona, un vēl kāds tieši tāds pats kā tēvs un kāds Ašers, un otra vecajo vadītāja un cits.'..?

Tēvs iestenējās.

-    Lilī, viņš mudināja, laiks doties gulēt.

18

-   Devēj, Jona nākamajā dienā vaicāja. Vai jūs pats kādreiz prātojat par atbrīvošanu?

-    Tu domā, manu atbrīvošanu vai vispārīgi?

-    Gan tā, gan šitā. Es atvai… tas ir, gribu teikt, ka man vajag izteikties precīzāk. Bet neatrodu īstos vārdus.

-    Apsēdies! Nav jāguļ, kad vienkārši runājam.

Zēns, jau paguvis izstiepties gultā, kad jautājums bija

ienācis prātā, apsēdās.

-    Laiku pa laikam par to iedomājos gan, sirmgalvis atklāja. Atbrīvošanu iedomājos tādos brīžos, kad man neizturami sāp. Reizēm vēlos, kaut varētu lūgt iespēju tikt atbrīvotam, tomēr nav ļauts to darīt, iekams nebūs apmācīts jauns atmiņu saņēmējs.

-    Tātad es, Jona nomākti atsaucās.

Viņš nejutās sajūsmināts par visai drīzajām apmā­cības beigām. Tas nozīmēja, ka tuvojas laiks, kad viņš kļūs par jauno atmiņu saņēmēju. Puikam bija skaidrs, ka, par spīti paredzētajam godam, šī dzīve būs smaga un vientuļa.

-    Arī es nedrīkstu pieprasīt atbrīvošanu. Tas rakstīts manos noteikumos.

Devējs skarbi iesmējās. Zinu. Šo noteikumu veca­jie aši vien iestrādāja pēc neveiksmes pirms desmit gadiem.

Atkal un atkal Jonam nācās dzirdēt par iepriekšējo izgāšanos. Bet viņš joprojām nesaprata, kas īsti bija noti­cis pirms desmit gadiem.

-     Lūdzu, pastāstiet, kas-toreiz atgadījās! viņš gri­bēja zināt.

Virs paraustīja plecus.

-     Viss bija pavisam vienkārši. Vajadzēja izraudzīt nākamo atmiņu saņēmēju, tāpat kā tas bija ar tevi. Viss noritēja bez aizķeršanās. Ceremonijas laikā tika paziņots, kurš ir izredzētais. Pūlis uzgavilēja, tieši tāpat kā ļaudis sveica tevi. Jaunais atmiņu saņēmējs bija apmulsis un mazliet nobijies gluži tāpat kā tu.

-    Vecāki teica, ka tā bijusi meitene.

Vecais virs pamāja ar galvu.

Jona iedomājās labāko draudzeni Fionu un bailēs nodrebinājās. Viņš nu gan negribētu, lai liegā un trauslā meitene dabūtu ciest tāpat kā viņš, uzņemot sevī visas atmiņas.

-    Kāda viņa bija? Jona vaicāja Izredzētajam.

Devējs, domās iegrimis, šķita noskumis. Viņa bija

tiešām pārsteidzoši sekmīga jauna meitene. Ļoti saval­dīga un nosvērta. Gudra, labprāt apguva kaut ko jaunu.