Devējs

-    Devēj, zēns steidzīgi ievaicājās. Zinu, ka nedrīk­stu lūgt atbrīvošanu. Bet ja nu ar mani notiek, piemēram, kāds nelaimes gadījums? Ja nu es iekritu upē tāpat kā mazais četrgadnieks Kalebs? Nu, tas laikam nenotiks, jo es labi peldu. Bet ja nu es peldēt nemācētu, iekristu upē un pazustu? Vairs nebūtu tava pēcteča atmiņu saņē­mēja, bet tu jau būtu paspējis atdot ļoti daudz svarīgu atmiņu. Tāpēc, pat ja izvēlētos jaunu saņēmēju, tās atmi­ņas būtu zudušas. Ja neņem vērā druskas, kas palikušas ar tevi. Un ja nu…

Pēkšņi viņš apklusa un sāka smieties.

-    Es atgādinu savu māsu Lilī, zēns uzjautrināda­mies sacīja.

Devējs viņam veltīja nopietnu skatienu. Labāk turies tālāk no upes, mans draugs! Tikai pēc piecām nedēļām zaudēt Rozmariju kopienai bija īsta katastrofa. Nezinu, kas te notiks, ja tā zaudēs tevi.

-    Kāpēc katastrofa?

-     Liekas, to jau vienreiz minēju, devējs atgādi­nāja. Tad, kad viņa bija prom, atmiņas pārgāja uz kopie­nas ļaudīm. Ja nu tev būtu lemts pazust upē, Jona, atmi­ņas līdz ar tevi nepazustu. Atmiņas ir uz visiem laikiem.

-Rozmarijai bija tikai piecās nedēļās iegūtas atmiņas, un vairums no tām bija patīkamas un labas. Tomēr bija arī dažas briesmīgas atmiņu ainas tās, ar kurām viņa netika galā. Kādu brīdi tās pārplūdināja visu kopienu. Ak šīs sajūtas! Nekad ļaudis neko tādu nebija piedzīvojuši. Mani tā satrieca zaudējums un sava izgāšanās, ka es pat nepalīdzēju kopienai ar to tikt galā. Turklāt biju dusmīgs.

Kādu brīdi devējs, acīmredzot aizprātojies, klusēja.

-    Zini, viņš beidzot zēnam teica, ja kopiena zau­dētu tevi ar visu iegūto apmācību, tad atmiņu nasta atkal gultos uz iedzīvotāju pleciem.

Jona sašķobīja seju. To viņi nevarētu paciest.

-    Tas gan. Viņi neapjēgtu, kā ar to tikt galā.

-    Vienīgais iemesls, kāpēc es ar to tieku galā, ir tas, ka tu man palīdzi, Jona nopūtās.

Devējs domīgi pamāja ar galvu.

-    Liekas, es varētu… viņš lēni iesāka.

-    Ko tad?

Sirmgalvis bija iegrimis dziļā apcerē. Pēc brīža viņš teica:

-Ja tu aizpeldētu pa upi, man šķiet, ka es spētu palī­dzēt kopienai, tāpat kā esmu palīdzējis tev. Tā ir intere­santa doma. Man tā vēl jāapsver. Varbūt kādreiz par to parunāsim. Bet tagad ne. Man prieks, ka tu lieliski peldi, Jona. Tomēr labāk turies pa gabalu no upes!

Vecais vīrs mazliet iesmējās, taču tie nebija bezbēdīgi un līksmi smiekli. Domas šķita maldāmies kur citur, un acīs jautās satraukums.

19

Jona ielūkojās pulkstenī. Vēl bija tik daudz darāmā! Viņam un devējam reti gadījās brīži, kad varēja vienkārši sēdēt un runāties kā tagad.

-    Atvainojos, ka ar saviem jautājumiem aizņēmu tik daudz laika, Jona ieteicās. Es vaicāju par atbrīvošanu tāpēc, ka tēvs šodien atbrīvo jaunbērnu. Kādu no dvī­ņiem. Viņam jāizvēlas viens un otrs jāatbrīvo. To nosaka pēc svara. Jona ieskatījās pulkstenī. Šķiet, nu viņš jau būs ticis galā. Manuprāt, tam bija jānotiek šorīt.

Devēja seja kļuva nopietna.

-    Kaut viņi to nedarītu, viņš čukstus, gandrīz kā pats sev, sacīja.

-    Bet nevar taču te skraidīt apkārt divi pilnīgi vienādi cilvēki! Kāds gan tas būtu sajukums! Jona iespurdzās. Kaut es drīkstētu to noskatīties, viņš klusi piebilda.

Zēns labprāt palūkotos, kā tēvs veic ceremoniju un iekārto mazo dvīni, lai tas justos tīri un ērti. Tēvs bija tik uzmanīgs un rūpīgs!

-    Tu to vari redzēt, devējs apsolīja.

-    Nē, Jona iebilda, bērniem to neļauj. Tā ir ļoti privāta lieta.

-Jona, devējs norādīja, vai tu rūpīgi izlasīji savu instrukciju? Vai neatceries, ka drīksti jautāt jebko?

Jona piekrītoši pamāja. Jā, bet…

-     Kad būšu ticis galā ar apmācīšanu, tu būsi jau­nais atmiņu saņēmējs. Varēsi lasīt grāmatas, un tev būs atmiņas. Tu spēsi piekļūt jebkam. Tas arī pieder pie tavas apmācības. Ja vēlies noskatīties ceremoniju, tev vienkārši jāpaprasa.

Jona paraustīja plecus.

-    Labi, tad varbūt tā darīšu. Bet šoreiz ir par vēlu. Esmu pārliecināts, ka tas šorīt jau ir noticis.

Tad vecais vīrs atklāja to, ko zēns vēl nebija zinājis.

-    Visas privātās ceremonijas tiek ierakstītas un gla­bājas Slepeno ierakstu hallē. Vai vēlies noskatīties šīrīta atbrīvošanas ceremoniju?

Jona mirkli svārstījās. Viņš baidījās, jo tēvam varētu nepatikt, ka viņš noskatījies kaut ko tik privātu.

-    Liekas, tev tas noderētu, vīrs stingri noteica.

-    Nu labi, Jona piekrita. Kā to dara?

Devējs piecēlās no krēsla, piegāja pie skaļruņa, kas atradās pie sienas, un pagrieza slēdzi no izslēgts uz ieslēgts.

Tūlīt atskanēja balss:

-    Klausos, atmiņu saņēmēji Kā varu palīdzēt?

-    Es vēlētos noskatīties šīrīta atbrīvošanas ceremo­niju vienam no dvīņiem.

-    Mirklīti, saņēmēj! Paldies par instrukciju.

Jona aplūkoja videoekrānu, kas atradās virs slēdžu rindas. Tukšais ekrāns sāka mirgot līkloču līnijās, tad parādījās daži cipari, sekoja datums un laiks. Zēns jutās patīkami pārsteigts, ka kaut kas tāds viņam pieejams, kā arī brīnījās, ka iepriekš to nav zinājis.