Devējs

Pēkšņi viņš ieraudzīja nelielu telpu bez logiem: tajā atradās tikai gulta, galdiņš ar nedaudz piederumiem. Jona pazina svarus, jau agrāk redzētus, kad brīvprātīgās stundas pavadīja audzināšanas centrā, kā arī skapi. Grīda bija klāta ar nenosakāmas krāsas paklājiem.

-     Parasta telpa, zēns komentēja. Biju domājis, ka viņi atradīsies auditorijā, lai ikviens to varētu redzēt. Visi vecļaudis parasti dodas vērot atlaišanas ceremoniju. Bet ja tas ir tikai jaunbērns…

-    Klusu! devējs nenovērsa acis no ekrāna.

Audzinātāja uniformā tērpies, telpā ienāca Jonas

tēvs, rokās nesdams segās ietītu zīdaini. Viņam sekoja sieviete formas kostīmā, nesdama tādā pašā segā ietītu otru bērnu.

-    Tas ir mans tēvs, Jona attapās, ka runā čukstus, it kā varētu pamodināt mazos. Audzinātāja ir viņa asis­tente, viņa joprojām mācās, bet drīz būs beigusi apmā­cību.

Abi aprūpētāji attina segas un nolika bērnus uz gul­tas. Tagad mazuļi bija kaili. Jona redzēja, ka tie bija pui­kas.

Gluži kā apburts viņš skatījās, kā tēvs vienu uzmanīgi paceļ un nosver, tad tāpat otru.

Jona dzirdēja tēvu iesmejamies.

-    Tas ir labi, tēvs teica asistentei. Kādu brīdi man šķita, ka viņi svērs pilnīgi vienādi. Tad gan mums būtu problēma. Bet šis, viņš, atkal ietinis bērnu, atdeva to asistentei, sver tieši sešas mārciņas. Nomazgā viņu, apģērb un nogādā centrā!

Sieviete paņēma jaunbērnu un aizgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ienākusi.

Jona lūkojās, kā tēvs noliecas pār kustīgo jaunbērnu.

-    Bet tu, mazais, sver tikai piecas mārciņas un desmit unces. Knēvelis!

-    Tādā balsī viņš runā ar Gabrielu, Jona smaidot piebilda.

-    Skaties, sirmgalvis norādīja.

-    Tagad viņš to nomazgā un iekārto ērtāk, Jona paskaidroja. Tā viņš teica.

-     Nepļāpā, Jona! vīrs pavēlēja pavisam dīvainā balsī. Skaties!

Jona paklausīgi vērās uz ekrānu, gaidīdams, kas notiks turpmāk. īpaši viņu interesēja pati ceremonija.

Tēvs pagriezās un atvēra skapi. Tad viņš izņēma šļirci un nelielu pudelīti. Ļoti uzmanīgi ievietoja šļirces adatu pudelītē un piepildīja šļirci ar caurspīdīgu šķidrumu.

Jona līdzjūtīgi saviebās. Viņam bija piemirsies, ka jaunbērniem jāsaņem potes. Pats viņš potes necieta, lai gan zināja, ka tās ir nepieciešamas.

Zēnam par pārsteigumu, tēvs uzmanīgi tuvināja šļir­ces adatu bērna pierei, meklēdams, kur zem plānās ādas pulsē asinis. Mazais sarāvās un pīkstošā balstiņā ierau­dājās.

-    Kāpēc viņš…

-    Ššš, devējs atkal viņu apklusināja.

Tēvs kaut ko murmināja, un Jona apjauta, ka dzird atbildi uz jautājumu, ko bija sācis uzdot. Vēl joprojām runādams savā īpašajā balsī, tēvs teica:

-    Zinu, zinu, tev sāp, mazais. Bet man jāatrod vēna, un tavas vēnas uz rociņām vēl ir tik sīkas.

Lēni viņš bīdīja virzuli, injicēdams galvas asinsvadā šķidrumu, līdz šļirce bija tukša.

Viss kārtībā. Nebija taču tik traki, vai ne? Jona izdzirda tēvu līksmi jautājam.

Tad vīrietis aizgriezās un izmeta šļirci atkritumu tvertnē.

Tagad viņš mazo apmazgās un iekārtos ērtāk, Jona nodomāja, apjauzdams, ka atmiņu saņēmējs nebija gri­bējis runāt šīs nelielās ceremonijas laikā.

Acis joprojām pievērsis ekrānam, Jona vēroja, ka bērns vairs neraud, tikai saraustīti kustina rokas un kājas. Tad mazie locekļi kļuva ļengani. Galviņa puspavērtām acīm noslīga uz vienu pusi. Augumiņš norima.

Jona apjuka: viņš pazina šos žestus un sejas izteiksmi. Savādā kārtā tie nebija sveši. Viņš jau agrāk tos kaut kur bija redzējis. Tikai nespēja atcerēties, kur.

Jona blenza ekrānā, cerēdams, ka sekos vēl kaut kas. Bet nekas nenotika. Mazais dvīņu puika gulēja pavisam nekustīgs. Tēvs pamazām visu novāca. Salocīja segu. Aiz­vēra skapi.

Atkal, tāpat kā toreiz spēļu laukumā, Jonu pārņēma smacējoša sajūta. Viņš no jauna redzēja gaišmatainā kareivja seju to, kā jaunā vīrieša acīs izdzisa dzīvība. Tās bija reiz redzētas atmiņas. Un tās atgriezās.

Viņu nogalināja! Mans tēvs viņu nogalināja! Jona, pār­steigts par šo apjausmu, sacīja sev, joprojām vērdamies tukšajā ekrānā.

Tēvs sakopa istabu. Tad viņš paņēma nelielu kar­tona kārbu, kas atradās uz grīdas, nolika to uz gultas un ievietoja tajā nekustīgo ķermenīti. Cieši uzlika virsū vāku.

Tad viņš pacēla kārbu, aiznesa uz otru telpas stūri un atvēra nelielas durvis sienā; Jona samanīja, ka aiz tām ir tumšs. Izskatījās pēc atkritumvada, pa kuru skolā izmeta atkritumus. Tēvs iestūma kasti ar ķermenīti atverē un pagrūda uz priekšu.

-     Atā, mazais! atskanēja tēva balss, un tad viņš atstāja telpu.

Tad ekrāns satumsa.

Devējs pagriezās pret Jonu. Pavisam mierīgi viņš ieru­nājās:

-    Kad skaļrunis man paziņoja, ka Rozmarija pieprasī­jusi atbrīvošanu, man parādīja ierakstīto procedūru. Tā bija pēdējā iespēja redzēt brīnišķīgo bērnu. Meitene jau gaidīja. Viņi ienesa šļirci un lika viņai atlocīt piedurkni. Tu minēji, Jona, ka Rozmarija varbūt nebija pietiekami drosmīga. Es nezinu par drosmi: kas tā īsti ir un ko tā nozīmē. Zinu tikai, ka sēdēju, šausmu pārņemts. Mani satrieca bezpalīdzība. Dzirdēju Rozmarijas vārdus, ka viņa labprāt sev iešļircinātu pati. Tā viņa arī izdarīja. Es neskatījos. Nespēju.