Devējs

-    A, viņš lēnām atskārta. Kad pabeigšu apmācību un kļūšu par pilntiesīgu pieaugušo, saņemšu pats savu mājokli. Un, kad Lilī pieaugs, pēc dažiem gadiem, ari viņa saņems savu mājokli un varbūt arī dzīvesbiedru, un arī bērnus ja pieteiksies un tad māte un tēvs…

-Jā, tā būs.

-     Kamēr spēs strādāt un dot savu artavu kopienai, viņi dzīvos kopā ar citiem bezbērnu pieaugušajiem. Bet viņi vairs nepiedalīsies mūsu dzīvē. Un pēc tam, kad pie­nāks laiks, viņi dosies uz vecļaužu namu, Jona turpi­nāja. Tagad viņš skaļi prātoja. Un tur par viņiem pienā­cīgi rūpēsies, un viņi tiks cienīti un godāti, un pēc tam viņus atbrīvos krāšņas ceremonijas laikā.

-    Kuru tu neapmeklēsi, devējs atgādināja.

-    Nē, protams, ne es to pat nezināšu. Būšu aizņemts ar savu dzīvi. Tāpat kā Liii. Tātad mūsu bērni, ja tādi būs, ari nezinās, kas ir viņu vecvecāki. Šķiet, ka tas ir visai labi nokārtots, vai ne? Tas, ko darām savā kopienā? Jona ievaicājās. Pirms nebiju saņēmis šo atmiņu, es neap­jautu, ka iespējams ari citādi.

-Jā, nokārtots labi, devējs piekrita.

Jona svārstījās. Man tomēr ļoti patika tā atmiņa. Es saprotu, kāpēc jums tā ir vismīļākā. Tikai nespēju atrast tam visam vārdu sajūtai, kas valdīja telpā.

-    Mīlestība, vecais vīrs pateica priekšā.

Jona atkārtoja. Mīlestība.

Tas zēnam bija jauns vārds, jauns jēdziens.

Kādu bridi abi klusēja. Tad Jona atkal iejautājās.

-    Devēj? -Jā?

-    Tas, ko tagad teikšu, man liekas ļoti muļķīgi. Pavi­sam aplam.

-    Nesaki tā. Te nekas nevar būt aplam. Uzticies atmi­ņām un tam, kā tās liek justies.

-    Labi, Jona lūkojās grīdā. Zinu, ka tagad jums šīs atmiņas vairs nav, jo jūs tās atdevāt man, tāpēc varbūt vairs nesapratīsiet…

-    Sapratīšu. No šīs atmiņas vēl neliela tērcīte ir pali­kusi, turklāt man ir ari citas atmiņas par ģimeni, brīvdie­nām, svētkiem un laimi. Par mīlestību.

Jona izspēra laukā to, ko domāja:

-    Liekas, ka… nu es saprotu, ka tas nebija pārāk prak­tiski dzīvot kopā ar vecļaudīm tur, kur par viņiem var­būt tik labi nerūpējās, kā tas ir tagad pie mums, un ka mēs visu esam labāk noorganizējuši. Bet patiesībā šķiet, ka tā sajūta… nu, ka patiesībā toreiz bija diezgan jauki. Man… man gribētos, lai būtu tā kā toreiz, un tad jūs varētu būt mans vecvecāks. Tā ģimene atmiņās šķita…

Zēns sastomījās, nespējot atrast īsto vārdu.

-    Pilnīgāka? sirmgalvis ierosināja.

Jona pamāja. Man patika sajust mīlestību, viņš atzinās.

Tad uztraucies paskatījās uz sienas skaļruņiem, pār­liecinādamies, ka viņus neviens nenoklausās.

-    Kaut mums joprojām tā būtu, viņš nočukstēja. Tad ātri piebilda: Es saprotu, ka tas īsti pareizi nedarbotos. Un tagad viss tiek organizēts labāk. Es saprotu, ka dzīvot tā kā toreiz ir bīstami.

-    Kā to saprast?

Jona mirkli svārstījās. Viņš tiešām nebija pārliecināts, ko ar teikto domājis. Viņš nojauta, ka toreizējā dzīvošanā bija zināms riska faktors, kaut gan nebija pārliecināts, kā tas izpaudās.

Visbeidzot Jona mēģināja paskaidrot.

-    Tajā istabā dega uguns kamīna liesmas, uz galda bija sveces. Es tiešām saprotu, kāpēc šīs lietas tagad ir aizliegtas. Tomēr, viņš lēni, it kā pats sev piebilda, man patika gaisma, ko tās izplatīja. Un siltums.

-    Mammu? Tēt? pēc vakariņām Jona sadūšojās jau­tājumam. Gribu kaut ko vaicāt.

-    Un kas tas būtu, Jona? tēvs painteresējās.

Zēns piespieda sevi izteikt vārdus, kaut gan juta vai­gos kāpjam mulsuma vilni. Visu ceļu mājup no piebūves telpas puika bija izmēģinājis, kā šie vārdi skan.

-    Vai jūs mani mīlat?

Kādu bridi telpā valdīja neveikls klusums. Tad tēvs iekrekstējās.

-    Jona! Un tieši tu! Lūdzu, ievēro taču runas precizi­tāti!

-    Kā tu to domā? Jona vaicāja. Viņš nebija gaidījis, ka šie vārdi šķitis amizanti.

-    Tēvam šķiet, ka tu izmantoji ļoti vispārīgu vārdu, kas kļuvis tik bezjēdzīgs, ka to gandrīz esam atmetuši, māte uzmanīgi paskaidroja.

Jona pārsteigumā skatījās uz vecākiem. Bezjēdzīgs? Viņš nekad nebija izjutis kaut ko tik jēgpilnu kā šīs atmi­ņas.

-    Saprotams, kopienas dzīve nevar ritēt nevainojami, ja neizsakāmies precīzi. Tev būtu vajadzējis jautāt: "Vai tu priecājies par mani?" Un atbilde noteikti ir: "Jā," māte paskaidroja.

Tēvs ierosināja:

-    Vai arī: "Vai tu lepojies ar maniem sasniegumiem?" Un atbilde no visas sirds skanētu: "Jā."

-    Vai saproti, kāpēc ir nepiemēroti izmantot vārdu "mīlestība"? māte neatlaidās.

Jona pamāja ar galvu. Jā, paldies. Es saprotu, zēns gausi novilka.

Tā bija pirmā reize, kad viņš vecākiem meloja.

-    Gabriel! tonakt Jona čukstus sauca mazo puisēnu.

Mazā bērna gultiņa atkal bija ienesta viņa istabā.

Pēc tam kad Geibs četras naktis bija Jonas istabā mierīgi gulējis, vecāki paziņoja, ka eksperiments bijis sekmīgs un Jona ir varonis. Gabriels auga ātri, nu jau smejoties rāpoja pāri istabai un varēja piecelties kājās. Nu jau viņu audzināšanas centrā varot paaugstināt statusā, tēvs prie­cīgi paziņoja. Jo tagad mazuļa naktsmiegs bija nepār­traukts. Jaunbērnam varēja dot oficiālu vārdu un decem­bra ceremonijas laikā piešķirt viņu kādai ģimenei. Līdz tam bija atlikuši vēl divi mēneši.