Devējs

16

Jona vairs negribēja doties atpakaļ. Viņam pietika atmiņu, viņš vairs nekāroja pagodinājumu, nebija gatavs saņemt gudrību un pavisam nevēlējās izjust sāpes. Zēns alka atgūt savu bērnību, nobrāztos ceļgalus un bumbu spēles. Viņš sēdēja viens pats mājās pie loga, vērodams, kā citi bērni rotaļājas, kā pieaugušie iedzīvotāji ar div­riteņiem minas mājās no darba, aizvadījuši dienu, kurā nekas īpašs nenotika, dzīvojot ierastu dzīvi bez cieša­nām. Toties viņš bija izredzētais tāpat kā citi pirms viņa lai nestu pārējo nastas.

Izvēle nebija viņa rokās. Katru dienu, kā ierasts, viņš atgriezās piebūves istabā.

Pēc briesmīgās dienas, kad zēns saņēma atmiņas par karu, devējs ar viņu apgājās ļoti uzmanīgi un sau­dzīgi.

Ir tik daudz labu atmiņu, viņš Jonam atgādināja.

Tiesa: Jona bija paguvis piedzīvot neskaitāmus laimes brīžus, kādus iepriekš nebija pazinis. Viņš bija redzējis dzimšanas dienas ballīti, kur kādam bērnam tika pie­vērsta sevišķa uzmanība un svinēta viņa īpašā diena. Zēns saprata, kāds prieks tas ir būt īpašam, unikālam un lepoties ar to.

Jona bija apmeklējis muzejus un redzējis krāsainas gleznas krāsas viņš tagad pazina un spēja nosaukt.

Reiz kādā aizgrābtības pilnā atmiņu saņemšanas brīdī Jona jāja ar lāsumainu, brūnu zirgu pāri laukam, kas smaržoja pēc mitras zāles, nolēca no zirga pie neliela strauta, kur abi padzērās vēsu, spirdzinošu ūdeni. Zēns bija sapratis, kas ir dzīvniekirtm brīdī, kad zirgs pagrieza galvu prom no strauta un ar purnu draudzīgi piebikstīja Jonas plecam, zēns bija uztvēris neredzamu saikni starp cilvēku un dzīvnieku.

Jona bija staigājis cauri mežiem un naktī sēdējis līdzās ugunskuram. Lai gan viņam bija nācies piedzīvot atmiņas par zaudējuma sāpēm un vientulību, viņš tagad bija ieguvis arī izpratni par to, kas ir vienatne un kādu atspirdzinājumu tā sniedz.

-    Kāda ir jūsu mīļākā atmiņa? Jona jautāja devējam. Jums tā nav jādod prom, zēns ātri piebilda. Tikai pastāstiet, lai es varu gaidīt, jo man tā vienalga būs jāsa­ņem, kad mūsu darbs ies uz beigām.

Sirmgalvis smaidīja.

-    Liecies slīpi! viņš mudināja. Pārraidīšu to lab­prāt.

Jona uztvēra spēju prieku, tiklidz atmiņa sākās. Daž­kārt pagāja zināms laiks, iekams zēnam izdevās atrast pareizo skatpunktu, īsto vietu šajās atmiņu ainās. Bet šoreiz viņš iejutās uzreiz, šīs atmiņas caurauda laime.

Viņš atradās cilvēku pilnā istabā, telpā bija silts kamīnā kūrās uguns. Caur logu varēja redzēt, ka ārā ir tumšs un snieg. Visapkārt dega krāsainas gaismiņas sarkanas, zaļas un dzeltenas; tās karājās eglītē, kas savādā kārtā atradās istabas vidū. Uz galda pulētā zelta krāsas statīvā bija iedegtas sveces, kas izplatīja maigu, mirgojošu gaismu. Zēns saoda, ka kaut kas tiek cepts, telpā izplatījās smarža, un viņš izdzirda klusus smieklus. Netālu no kamīna bija izlaidies suns, spalva tam laistījās gaiši brūnganā krāsā.

Uz grīdas atradās arī dažādas kārbas, ietītas krāsai­nos papīros un pārsietas spožām lentēm. Jona noska­tījās, kā mazs bērns sainīšus ņem pa vienam un dod tos apkārt istabai citiem bērniem, pieaugušajiem, kas acīmredzot bija bērnu vecāki, un kādam pavecam, klu­sam pārim vīrietim un sievietei, kas smaidot sēdēja blakus uz dīvāna.

Jona raudzījās, kā cilvēki cits pēc cita sāk raisīt vaļā saiņus, attin spožos papīrus un ņem ārā rotaļlietas, drē­bes un grāmatas. Telpā skanēja prieka un pārsteiguma saucieni, cilvēki apkampās.

Mazais bērns piegāja pie vecākās sievietes un apsē­dās viņai klēpī, cieši pieglaužot vaigu.

Jona atvēra acis un apmierinājuma pilns gulēja gultā, vēl joprojām tīksminoties par silto un mierinošo atmiņu. Tas viss, ko viņš vērtēja ļoti augstu, bija šajā atmiņā.

-    Ko tu uztvēri? devējs vaicāja.

-    Siltumu, Jona atbildēja. Un laimes izjūtu. Ļaujiet man padomāt! Ģimeni. Tā bija tāda kā svinēšana, brīvdie­nas. Un vēl kaut kas nevaru tam atrast vārdu.

-    Tu to atradīsi.

-     Kas bija tie vecākie ļaudis? Kāpēc viņi tur uzturē­jās? Jona bija izbrīnīts, redzot viņus vienā telpā kopā ar pārējiem. Kopienas vecļaudis nekad neatstāja viņiem paredzētās telpas, vecļaužu mītni, kur par viņiem tik labi rūpējās un viņus cienīja.

-    Tie bija vecvecāki.

-    Vecie vecāki?

-    Vecvecāki. Tas nozīmē vecāku vecāki.

-    Un vēl daudz senāk? Jona iesmējās. Tātad varētu būt arī vecāku vecāku vecāki?

Devējs arī iesmējās. Jā, tev taisnība. Tas mazliet atgādina raudzīšanos spogulī, kurā ir vēl viens spogulis, un tā tālāk.

Jona savilka seju grimasē. Arī maniem vecākiem taču bijuši māte un tēvs! Es par to nekad nebiju domājis. Kas ir manu vecāku vecāki? Un kur viņi tagad ir?

-     Vari to uzzināt Pieejamo ierakstu hallē. Tur tu sa­meklētu viņu vārdus. Bet padomā, dēls! Ja tu pieteiksies, lai tev piešķirtu bērnu, tad kas būs viņa vecāku vecāki? Kas būs šī bērna vecvecāki?

-    Saprotams, mans tēvs un māte.

-    Un kur viņi tad atradīsies?

Jona domāja.