Devējs

-   Kad oficiāli kļūsi par jauno atmiņu saņēmēju un mēs te savu darbu būsim pabeiguši, tev izsniegs jaunus notei­kumus. Šie noteikumi pašlaik attiecas uz mani. Un droši vien tevi nepārsteigs, ka man nav ļauts par savu darbu runāt ar kādu citu vienīgi ar jauno atmiņu saņēmēju. Un tas, protams, esi tu. Tātad ir vesels dzīves cēliens, kurā nedrīkst dalīties ar savu ģimeni. Tas ir grūti, Jona. Vismaz man tas bija grūti. Tu taču saproti, ka tā ir mana dzīve? Šīs atmiņas?

Jona atkal pamāja, tomēr jutās samulsis. Vai tad dzīve nesastāv no tā, ko dara katru dienu? Cita nekā taču nav!

-    Esmu redzējis, kā jūs pastaigājaties, zēns ieteicās.

Sirmais vīrs nopūtās. Jā, es staigāju. Un ēdienreizēs

ēdu. Un, kad mani izsauc vecajo komiteja, stājos viņu priekšā, informēju viņus un dodu padomus.

-    Vai jūs viņiem bieži dodat padomus? Jonu mazliet biedēja doma, ka kādu dienu viņš būs tas, kas dos pado­mus valdošajai grupai.

Tomēr devējs atbildēja noliedzoši.

-    Reti. Tikai tad, kad viņi sastapušies ar ko tādu, ko iepriekš nav pieredzējuši. Tad viņi izsauc mani, lai izman­toju atmiņas un dodu viņiem padomu. Bet tas notiek ļoti reti. Reizēm vēlos, kaut viņi biežāk izmantotu manis uzkrātās gudrības: es tik daudz varētu pastāstīt! Vairākas lietas, manuprāt, būtu jāmaina. Bet viņi pārmaiņas nevē­las. Dzīve rit tik organizēti, tik paredzami bez sāpēm. Tādu viņi to ir izvēlējušies.

-   Tad nesaprotu, kāpēc vispār vajadzīgs atmiņu saņē­mējs, ja jau viņu tik reti aicina, Jona iebilda.

-    Es esmu vajadzīgs. Tāpat kā tu, devējs sacīja, bet sīkāk nepaskaidroja. Pirms desmit gadiem tas viņiem tika atgādināts.

-     Kas notika pirms desmit gadiem? Jona gribēja zināt. A, zinu! Jūs mēģinājāt apmācīt savu pēcteci, bet tas neizdevās. Kāpēc? Un kādēļ tas atgādināja, ka atmiņu saņēmējs tomēr nepieciešams?

Vecišķā seja savilkās drūmā smaidā.

-     Kad jauno atmiņu saņēmēju neizdevās apmācīt, visas atmiņas, ko viņa bija saņēmusi, tika palaistas vaļā. Bet tās nenonāca atpakaļ pie manis. Tās nonāca…

Viņš apklusa un šķita prātā pārliekam, kā labāk for­mulēt šo domu.

-   Konkrēti nezinu. Atmiņas nonāca atpakaļ tajā vietā, kur tās reiz eksistēja, pirms atmiņu saņēmēja amats bija ieviests. Tā bija vieta tur… Viņš neskaidri pavicināja roku. Un tad cilvēki varēja tām piekļūt. Acīmredzot kādreiz tā bija. Ikvienam bija pieeja atmiņām. Izcēlās haoss, viņš atklāja. Kopienas iedzīvotāji toreiz stipri cieta. Pēc kāda laika, kad atmiņas izplūda, viss norima.

Tomēr tas neapšaubāmi atgādināja, cik ļoti nepieciešams atmiņu saņēmējs, lai uztvertu un saturētu šīs sāpes. Un zināšanas.

-    Bet jums visu laiku jācieš, Jona norādīja.

Devējs pamāja ar galvu. Un tev būs tāpat. Tā ir

mana dzīve. Un tavējā būs tāda pati.

Jona apdomāja, kas viņu^gaida.

-   Tikai staigāšana, ēšana un… viņš paskatījās apkārt uz grāmatu plauktiem, lasīšana? Un tas ir viss?

Vecais pašūpoja galvu. Tās vienkārši ir manas nodar­bes. Mana dzīve ir šeit.

-    Šajā istabā?

Vecais vīrs atkal pašūpoja galvu. Tad uzlika rokas uz sejas un krūtīm. Nē, šeit manā būtībā. Tur, kur ir atmiņas.

-     Zinātnes un tehnoloģiju instruktors reiz stāstīja par to, kā darbojas smadzenes, Jona aizrautīgi klāstīja. Tur ir pilns ar elektriskiem impulsiem. Tās ir kā dators. Ja vienu smadzeņu pusi stimulē ar elektrodiem, tā…

Viņš aprāva runas plūdus, jo sarunu biedra sejā ievē­roja dīvainu izteiksmi.

-    Viņi neko nejēdz, vecais vīrs rūgti noteica.

Tas Jonam bija milzīgs trieciens. Kopš pirmās apmācī­bas dienas piebūves telpā viņi abi kopā bija nepiedodami pārkāpuši pieklājības noteikumus, un nu jau Jona ar to bija apradis. Bet šis te bija atšķirīgs, daudz vairāk nekā vienkārši nepieklājīgs. Šis bija briesmīgs apvainojums. Ja nu kāds to dzirdējis?

Zēns pameta ātru skatu uz sienas skaļruni, pārbijies no domas vien, ka komiteja varētu noklausīties, kā to bieži mēdza darīt. Bet, kā vienmēr kopīgo nodarbību laikā, skaļrunis bija izslēgts.

-    Neko? Jona nervozi čukstēja. Bet mani skolo­tāji…

Devējs ar roku it kā kaut ko aizslaucīja prom.

-    Jā, tavi instruktori ir labi apmācīti. Viņi pārzina zinātniskus faktus. Ikviens savam amatam ir teicami apmācīts. Tikai… bez atmiņām nekam nav nozīmes. Viņi šo nastu uzkrāvuši man. Un arī iepriekšējam atmiņu saņēmējam. Un vēl vairākas paaudzes iepriekš.

-    Un vēl un vēl, un vēl senāk, Jona turpināja, zinot, ka šī frāze ir neizbēgama.

Devējs, lai gan aprauti un skarbi, tomēr pasmaidīja. Jā, tiesa. Un nākamais būsi tu. Liels pagodinājums.

-Jā, kungs. To man teica ceremonijas laikā. Pats aug­stākais pagodinājums.

Dažas pēcpusdienas devējs sūtīja Jonu prom neap­mācījis. Jona zināja: tajās dienās, kad viņš ieradies sastapa sirmgalvi bālu seju, salikušu šūpojamies uz priekšu un atpakaļ, viņš tiks sūtīts prom.

-     Dodies prom, devējs, seju savilcis sāpēs, teica. Šodien man sāp. Nāc atpakaļ rit!