Devējs

Ikdienā dažādiem zilumiem, sasitumiem, izmežģītam pirkstam, vēdersāpēm, nobrāztam celim pēc kritiena no divriteņa vienmēr bija iespējams saņemt sāpes remdi­nošus līdzekļus. Vienmēr bija kāda ziede, tablete vai nopietnākos gadījumos injekcija, kas sniedza sāpju tūlītēju un pilnīgu remdēšanu.

Bet devējs noraidīja lūgumu un novērsa skatienu.

Tovakar Jona mājās devās kājām. Klibodams viņš stūma divriteni. Sāpes, ko radīja saules apdegums, bija tik niecīgas salīdzinājumā ar šīm, turklāt tās nebija vil­kušās ilgi. Bet šīs sāpes nemitējās.

Tās vairs nebija tik neizturamas kā pirmajā brīdī uz kalna. Jona mēģināja saglabāt drosmi. Viņš atcerējās, kā vecajo vadītāja visiem bija paziņojusi, ka viņš esot dros­mīgs.

Kas noticis, Jona? vakariņu laikā jautāja tēvs. Tu šovakar esi tik kluss. Vai slikti jūties? Varbūt tev iedot kādas zāles?

Jona atcerējās noteikumus. Nekādu medikamentu, ja tas kaut kādā veidā saistīts ar apmācību. Turklāt par apmācību nebija ļauts nevienam stāstīt. Izjūtu stāstīša­nas laikā viņš vienkārši pateica, ka ir noguris šodien stundas skolā bijušas neierasti grūtas.

Zēns agri devās gulēt un aiz aizvērtām durvīm dzir­dēja, kā vecāki un māsa smejas, vannojot Gabrielu.

Viņi nekad nav zinājuši, kas ir sāpes, Jona nodomāja, un šī apjauta iesvēla izmisīgu vientulību. Puika paberzēja sāpēs pulsējošo kāju. Beidzot viņš aizmiga. Sapnī viņš vēl un vēlreiz piedzīvoja ciešanas un nošķirtību uz nomaļā, visu pamestā kalna.

Apmācība ik dienu turpinājās, un tagad sāpes iekļāvās katrā nodarbībā. Tās mokas, ko zēns piedzīvoja lauztās kājas gadījumā, nu vairs šķita tikai neliels diskomforts salīdzinājumā ar dziļām un briesmīgām pagātnes cieša­nām. Skolotājs gan katru reizi mēģināja pabeigt nodar­bību ar kādu krāsainu un patīkamu atmiņu: spirdzinošu braucienu ar jahtu pa zilzaļiem ezera viļņiem, pļavu, pilnu dzelteniem puķu raibumiem, vai kalnu ieskautu saulrieta blāzmu.

Ar to gan nepietika, lai remdētu sāpes, ko Jona bija sācis iepazīt.

-    Kāpēc? Jona vecajam vīram bija vaicājis pēc tam, kad kārtējo reizi saņēma mokošas atmiņas. Šoreiz viņš bija atstumts un izsalcis, bada sajūta tukšajā kuņģī rai­sīja mokošas spazmas. Sāpēs sarāvies, viņš gulēja gultā.

-    Kāpēc jums un man kāpēc mums jāpanes šīs mokošās atmiņas?

-    Tās sniedz ieskatu un izpratni, rāda ceļu uz gud­rību, devējs paskaidroja. Bez gudrības es nespētu pildīt savu pienākumu un dot padomu vecajo komitejai, kad mani izsauc.

-    Kādu gudrību var iegūt, piedzīvojot badu? Jona ievaidējās.

Vēders joprojām sāpēja, lai gan atmiņu pārraide bija beigusies.

-    Pirms vairākiem gadiem, sirmgalvis viņam atklāja,

-    vēl pirms tavas dzimšanas daudzi pilsoņi vecajo komi­tejai iesniedza lūgumrakstu. Viņi vēlējās palielināt dzim­stības līmeni. Katrai dzemdētājai vajadzētu laist pasaulē četras dzīvības to triju dzīvību vietā, ko viņas iznēsā paš­laik. Lai iedzīvotāju skaits pieaugtu un mums būtu vairāk strādnieku.

Jona ieklausīdamies māja ar galvu. Tas šķiet saprā­tīgi.

-     Doma bija tāda, ka dažām ģimenes vienībām ir iespējas uzņemt papildu bērnu.

Jona atkal pamāja.

-    Manējā to varētu, viņš uzsvēra. Šogad pie mums ir Gabriels, un ar trešo bērnu ģimenē ir jautrāk.

-    Vecajo komiteja vērsās pie manis pēc padoma, devējs atklāja. Arī tai ierosinājums šķita saprātīgs, tomēr doma bija jauna, tāpēc vecajiem vajadzēja manu padomu.

-Vaijūs izmantojāt uzkrātās atmiņas?

Devējs atbildēja apstiprinoši. Visizteiktākās atmi­ņas šajā sakarā bija bada sajūta. Tā atceļojusi kopš vai­rākām paaudzēm, pirms vairākiem gadsimtiem. Iedzī­votāju skaits bija tik ļoti audzis, ka bads valdīja visur. Mokošs bads un bada nāve. Tad sekoja karš.

Karš? Šis jēdziens Jonam vēl bija svešs. Bada sajūtu viņš tagad pazina. Neviļus zēns uzlika roku uz vēdera, atsaucot atmiņā mocības, kad tas nebija piepildīts.

-    Tātad aprakstījāt šīs sāpes?

-    Par sāpēm neviens neko negrib dzirdēt. Viņi prasīja padomu. Es ieteicu nepalielināt iedzīvotāju skaitu.

-    Bet jūs teicāt, ka tas noticis vēl pirms manas dzim­šanas. Tik reti kāds vēršas pie jums pēc padoma. Tikai tad, kad… Kad tas bija, kā jūs teicāt? Kad ļaudis sastopas ar tādu problēmu, kas iepriekš nekad nav bijusi? Un kad tas notika pēdējo reizi?

-    Vai atceries dienu, kad pār kopienu pārlaidās lid­mašīna?

-Jā, tā mani nobiedēja.

-    Tāpat kā viņus. Viņi jau bija sagatavojušies to no­triekt. Tomēr uzmeklēja mani, lai saņemtu padomu. Es ieteicu nogaidīt.

-   Kā jūs zinājāt? Kā zinājāt, ka pilots vienkārši apmal­dījies?

-   Es to nezināju. Tikai izmantoju gudrību, kas man bija pieejama, pateicoties atmiņām. Zināju, ka pagātnē bijuši laiki briesmīgi laiki -, kad cilvēki aizgūtnēm, baiļu pār­ņemti, cits citu nogalināja un iznīcināja paši savu sugu.

Jonam prātā ienāca kāda doma.

-    Tas nozīmē, viņš lēnām izrunāja, ka jums ir ari atmiņas par graušanu un iznīcību. Un tās jānodod man, jo man jāiegūst gudrība.

Devējs piekrītoši pamāja.

-    Tas sāpēs! Jona piebilda.

Un tas nebija jautājums.

-    Tas neciešami sāpēs, vecais vīrs piekrita.