Devējs

-    Bet kāpēc ikvienam nevar būt atmiņas? Šķiet, būtu mazliet vieglāk, ja atmiņas tiktu lietotas kopīgi. Jums un man mums nevajadzētu tik daudz ciest, ja arī pārējiem tiktu kāda daļa.

Devējs nopūtās.

-    Tev taisnība, viņš teica. Bet tad ikviens nestu šo nastu un tiktu sāpināts. Neviens to nevēlas. Tas arī ir īstais iemesls, kāpēc atmiņu saņēmēja pienākums visiem šķiet tik nozīmīgs un godājams. Viņi izredzēja mani un tevi -, lai paši atbrīvotos no šīs nastas.

-    Kad to izlēma? Jona dusmīgi ievaicājās. Tas nav godīgi! Mums kaut kas jāmaina!

-    Kāds ir tavs ierosinājums? Kā lai to izdarām? Nekad neesmu atradis īsto veidu, kaut gan man piemīt visa uzkrātā gudrība.

-     Bet tagad mēs esam divi, Jona aizrautīgi bilda. Kopā kaut ko varam izdomāt!

Devējs nolūkojās zēnā ar sāju smaidu.

-    Kāpēc neierosināt noteikumu maiņu? Jona iemi­nējās.

Vīrs iesmējās, un arī Jona bez prieka pasmaidīja.

-     Šis lēmums tika pieņemts ilgi pirms manis un tevis, skolotājs sacīja. Pirms iepriekšējā atmiņu saņē­mēja un… viņš nogaidīja.

-   Vēl daudz, daudz senāk, Jona atkārtoja pazīstamo frāzi.

Kādreiz tā viņam bija likusies smieklīga. Reizēm savu­kārt šķitusi jēgpilna un svarīga.

Patlaban tā vēstīja ļaunu. Tagad Jona saprata, ka tā nozīmēja: izmaiņas nav iespējamas.

Jaunbērns Gabriels auga ar katru dienu un veiksmīgi izturēja izaugsmes testus, ar ko audzinātāji ik mēnesi pārbaudīja, vai viņš jau viens pats var sēdēt, aizsniegt un satvert nelielu priekšmetu; viņš lepojās arī ar sešiem zobiem. Dienas laikā, kā ziņoja tēvs, viņš uzvedās samērā līksmi un izrādīja vērā ņemamu saprašanu. Tomēr nak­tīs arvien bija nemierīgs, bieži šņukstēja un pieprasīja uzmanību.

-     Pēc papildlaika, ko esmu viņam veltījis, kādu vakaru tēvs teica pēc tam, kad Gabriels bija novannots un, apķēris savu nīlzirgu, rāmi gulēja mazajā šūpulī, kas tagad bija aizvietojis grozu, ceru, ka viņi to neatbrīvos.

-    Varbūt tā būtu labāk, māte ierosināja. Zinu, ka tev nav nekas pretim celties nakts vidū, bet man miega trūkums nāk par sliktu.

-    Ja atbrīvotu Gabrielu, vai mēs varētu saņemt citu jaunbērnu kā ciemiņu? Lilī pajautāja.

Meitene bija notupusies pie šūpuļa un šķobījās bērna acu priekšā; mazais viņai uzsmaidīja.

Jonas māte bailēs iepleta acis.

-    Nē. Tēvs, sabužinādams Lilī matus, smaidīja. Tas jau tāpat ir rets gadījums. Tik neskaidra situācija kā Gabrielam ilgi nevar pastāvēt. Iespējams, ka tas labu laiku netiks pieļauts.

-    Lai nu būtu kā būdams, viņš nopūtās, kādu bridi viņi šādu lēmumu nepieņems. Mēs visi pašlaik gatavo­jamies atbrīvošanai, kas mums, iespējams, būs jāveic pavisam drīz. Nākamajā mēnesī kādai dzimtmātei dzims dvīņu puikas.

-   Apžēliņ! māte pakratīja galvu. -Ja tie būs identis­kie dvīņi, es ceru, ka tu nebūsi tas, kam nāksies…

-    Man tas būs jādara. Sarakstā esmu nākamais. Man būs jāizvēlas, kuru atstāt aprūpē un kurš jāatbrīvo. Lai gan tam nevajadzētu būt grūtam lēmumam. Parasti tiek ņemts vērā bērna svars piedzimstot. Atbrīvojam to, kurš sver mazāk.

Jona klausījās un pēkšņi iedomājās par tiltu, uz kura stāvēdams, bija prātojis par to, kāda varētu būt Citu­riene. Vai tur bija kāds, kurš gaidīja un uzņēma mazo radību, tikko atbrīvoto dvīņu mazuli? Vai puika uzaugs Citurienē, pat nezinot, ka šajā kopienā dzīvo cilvēks, kurš izskatās uz mata tāpat kā viņš pats?

Mirkli viņš sajuta sīku, satraucošu cerību, kas, kā viņš pats apzinājās, bija diezgan muļķīga. Viņš cerēja, ka mazo sagaidīs Larisa vecā sieviete, kuru viņš bija vannojis. Jona atminējās Larisas mirdzošās acis, maigo balsi, zemos smieklus. Fiona nesen viņam bija teikusi, ka brīnišķīgas ceremonijas laikā Larisa atbrīvota.

Taču Jona arī zināja, ka vecļaudīm nepiešķir bēr­nus audzināšanai. Larisas dzīve Citurienē būs klusa un rāma tāda piedien vecļaudīm. Viņa nevarētu uzņem­ties jaunbērna aprūpi, jo tam nepieciešama audzināšana un barošana, un celšanās augšā naktīs, kad bērns raud.

-    Māt? Tēvs? Jona ieteicās, pats savas domas pār­steigts. Varbūt šonakt Gabriela šūpuli var atstāt manā istabā? Es zinu, kā viņš jāpabaro un jānomierina, un tas ļautu jums abiem izgulēties.

Neizskatījās, ka tēvu šī doma pārliecina. Tev miegs ir tik ciešs, Jona. Ja nu tu nepamosties, kad viņš raud?

Lilī bija gatava atbilde.

Ja neviens pie Gabriela nepieies, viņa aizrādīja, viņš sāks brēkt arvien skaļāk un tad pamodinās mūs visus, ja nu gadījumā Jona nepiecelsies.

Tēvs iesmējās. Tev taisnība, Lilī-bilī. Labi, Jona, šo­nakt pamēģināsim. Dabūšu brīvu nakti, un tā arī mātei ļausim izgulēties.

Nakts pirmajā pusē Gabriels gulēja mierīgi. Jona savā gultā kādu laiku snauda acīm ciet, laiku pa laikam pacel­damies uz elkoņa, lai ieskatītos šūpulī.

Mazais gulēja uz vēdera, rociņas atmetis uz augšu abpus galvai, acīm ciet, elpa vienmērīga un mierīga. Beidzot arī Jona iemiga.

Ap pusnakti Jonu pamodināja Geiba nemierīgā grozī­šanās. Mazais zem sedziņas dīdījās, vicināja rociņas un kunkstēja.