Devējs

-    Tie bija citādi. Nezinu, kā vai kāpēc. Tāpēc minūti nokavējos. Viņš jautājoši pavērās devējā.

Jonam par pārsteigumu, vecais vīrs uzdeva tādu jau­tājumu, kas, viņaprāt, nekādi nebija saistīts ar redzēšanu tālāk.

-    Kad vakar tev pārraidīju atmiņas, tās pirmās par braucienu ragavās -, vai tu palūkojies arī apkārt?

Jona piekrītoši pamāja.

-Jā,-viņš atbildēja, bet gaisā-es domāju, sniegābija grūti kaut ko saskatīt.

-    Vai palūkojies arī uz ragavām?

Jona mēģināja atcerēties. Nē, tās tikai jutu zem sevis. Par tām ari pagājušo nakti sapņoju. Bet neatminos, ka ragavas būtu redzējis sapnī. Es tās tikai jutu.

Devējs apdomāja viņa atbildi.

-     Pirms izredzēšanas es tevi vēroju un sapratu, ka tev, iespējams, piemīt šī īpašība, un tas, ko stāsti, to apliecina. Ar mani tas notika citādi, devējs turpināja. Kad biju apmēram tavā vecumā un grasījos kļūt par topošo atmiņu saņēmēju, sāku piedzīvot ko līdzīgu, taču tas izpaudās atšķirīgi. Ar mani tas bija… labi, tagad to neaprakstīšu, tu to vēl nesapratīsi. Šķiet, es zinu, kā tas notiek ar tevi. Tūlīt veikšu nelielu pārbaudi, lai apstipri­nātu savu minējumu. Laidies slīpi!

Jona atkal nogūlās, rokas izstiepis gar sāniem. Tagad viņš te jutās ērti. Zēns aizvēra acis un gaidīja pazīstamo roku pieskārienu savai mugurai.

Bet tas nenotika. Tā vietā devējs norādīja:

-     Atsauc atmiņā braucienu ar ragavām! Tikai pašu sākumu, kad atrodies kalna galā, pirms ragavas sākušas kustēties. Un šoreiz palūkcņies lejup uz ragavām.

Jona apmulsa un atvēra acis.

-     Atvainojiet, zēns pieklājīgi ieteicās, vai tad jūs man nedosiet šīs atmiņas?

-    Tagad tās ir tavas atmiņas. Man tās vairs nav jāpie­dzīvo. Es tās esmu atdevis.

-    Bet kā tās atsaukt atpakaļ?

-    Tu taču vari atcerēties pagājušo gadu vai laiku, kad tev bija septiņi vai pieci gadi, vai ne?

-    Protams.

-    Tas ir gluži tāpat. Kopienā ikvienam ir vienas paau­dzes atmiņas tāpat kā tev kādreiz. Bet tagad tu spēsi doties tālāk pagātnē. Mēģini! Koncentrē uzmanību!

Jona aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un savā apziņā meklēja sniegu, kalnu un ragavas. Un atrada tās bez piepūles. Tur nu viņš sēdēja: kalna galā, sniegpārslu ieskauts. Zēns apmierināti pasmaidīja un izpūta garaiņu pilnu elpu. Tad, kā norādīts, palūkojās, uz kā viņš sēž. Tur bija viņa rokas, aplipušas sniegpārslām un stingri satvē­rušas virvi. Tur bija viņa kājas, un zem tām ragavas.

Pārsteigts viņš nolūkojās uz tām. Šoreiz tas nebija gaistošs iespaids. Ragavas bija citādas: tās nemainījās, lai kā viņš mirkšķinātu acis un brīnītos. Tam piemita tā pati savādība, kas īsu brīdi bija piemitusi ābolam. Un Fionas matiem. Tikai ragavas nemainījās. Tās vienkārši tādas bija.

Jona atvēra acis. Viņš joprojām atradās gultā. Devējs viņu ziņkāri pētīja.

-Jā, Jona lēni sacīja, es to redzēju ragavās.

-    Ļauj vēl kaut ko pamēģināt. Paskaties uz grāmat­plauktu! Vai saskati grāmatas pašā augšā, augšējo rindu?

Jona meklēja norādīto. Viņš lūkojās uz grāmatām, un tās mainījās. Bet šī izmaiņa bija acumirklīga. Nākamajā brīdī tā jau bija zudusi.

-    Es to atkal noķēru, Jona teica. Tas notika arī ar grāmatām, bet tūlīt izgaisa.

-   Tad man ir taisnība, devējs bija apmierināts. Tu sāc saskatīt sarkano krāsu.

-    Ko tādu?

Vecais vīrs nopūtās.

-     Kā lai to izskaidro? Reiz sensenos laikos kad notika atmiņās redzētais it visam bija sava forma un apjoms, tāpat kā tagad. Taču lietām piemita arī tas, ko sauc par krāsu. To bija ļoti daudz, un vienu no krāsām sauca par sarkano. Tagad tu sāc to atšķirt. Tavai drau­dzenei Fionai ir sarkani mati: diezgan spilgta nokrāsa. Atklāti sakot, jau agrāk to biju ievērojis. Kad pieminēji Fionas matus, tas mani vedināja domāt, ka tu sāc redzēt sarkano krāsu.

-    Un cilvēku sejas? Tās, ko manīju ceremonijas laikā?

Sirmgalvis pašūpoja galvu.

-    Nē, āda nav gluži sarkana. Tai piemīt iesārti toņi. Reiz bija tāds laiks vēlāk atmiņās to redzēsi -, kad bija dažādu toņu āda. Tas bija pirms Tāpatības. Tagad visiem ir vienāda āda, un tas, ko tu vēroji, bija sarkanīga nokrāsa. Iespējams, sārtums sejās nebija tik izteikts kā ābolam vai Fionas matiem.

Viņš iesmējās. Tāpatība mums īsti tomēr nav devu­sies rokās. Ģenētikas zinātnieki, jādomā, joprojām cenšas izskaust dažādas novirzes no normas. Fionas mati viņus droši vien padara trakus.

Jona klausījās, mēģinādams saprast teikto. Un kā ir ar ragavām? Arī tām piemita sarkanā krāsa. Tā nemainī­jās. Ragavas tādas vienkārši-bija.

-   Tāpēc, ka tās ir atmiņas no laika, kad sarkanā krāsa pastāvēja.

-    Tā bija tik… Ak, es vēlētos, kaut valoda būtu precī­zāka! Sarkans ir tik skaists!

Devējs pamāja. Tas tiešām tā ir.

-    Vai jūs to redzat visu laiku?

-    Es redzu visas krāsas. Pilnīgi visas.

-    Vai arī es redzēšu?

-Jā, protams. Kad būsi saņēmis atmiņas. Tev piemīt spēja redzēt tālāk. Kopā ar krāsām iegūsi arī gudrību. Un daudz ko citu.

Tobrīd Jonu neinteresēja gudrības iegūšana, viņu fas­cinēja doma par krāsām.

-    Kāpēc visi tās nesaredz? Kāpēc krāsas izzuda?

Devējs paraustīja plecus.