Devējs

Tādās reizēs Jona uztraucies un vīlies pastaigājās gar upes krastu. Uz takām ļaužu nebija, ja neņem vērā pāris cilvēku no piegādes komandas vai šur tur pa kādam ainavu uzlabošanas strādniekam. Visi mazie bērni atra­dās bērnu aprūpes centrā, savukārt vecākie bija aizņemti brīvprātīgajā darbā vai apmācībās.

Viens pats tā klīzdams, Jona pārbaudīja jauniegū­tās atmiņas meklēja ainavā zaļo nokrāsu, kas, kā viņš zināja, ieslēpusies krūmājos; kad tā iezibsnījās apziņā, viņš koncentrējās uz šiem punktiem, padarot tos tum­šākus un paturot redzeslokā, cik ilgi vien iespējams, līdz galva sāka smelgt. Tad viņš ļāva krāsai aizbalot prom.

Zēns lūkojās plakanajās, bezkrāsainajās debesīs, mēģinādams no tām izvilkt zilo krāsu, un atcerējās saulesgaismu, līdz beidzot uz īs^brīdi viņam izdevās sajust siltuma vilni.

Viņš nostājās tilta pakājē. Tilts pletās pāri upei, kopienas pilsoņiem to bija ļauts šķērsot tikai oficiālās darīšanās. Jona tam bija braucis pāri kopā ar savu sko­las grupu ekskursijā, apciemot patālās kopienas. Zēns zināja, ka teritorija aiz tilta līdzinājās viņa zemei tāda pati plakana un labi organizēta, ar lauksaimniecības vajadzībām iedalītiem vienādiem zemes gabaliem. Citas kopienas, ko viņam bija izdevies redzēt šo braucienu laikā, bija tādas pašas kā viņējā; varbūt nelielas atšķirī­bas varēja saskatīt arhitektūrā un skolas darba organi­zācijā.

Jona gribēja zināt, kas atrodas tur, tālumā, kur viņš nekad nebija bijis. Zeme taču nebeidzas aiz tuvējām kopienām? Vai Citurienē ir kalni? Vai tur pastāv tādas vēju un svelmes pārņemtas vietas kā tā, ko viņš bija redzējis atmiņās ar nogalinātajiem ziloņiem?

-   Devēj, kas ir šo sāpju iemesls? viņš reiz ievaicājās pēc tam, kad iepriekšējā dienā bija aizsūtīts prom.

Vecais vīrs vēl neatbildēja, un Jona turpināja.

-     Vecajo vadītāja man jau pašā sākumā teica, ka atmiņu saņemšana var izraisīt milzīgas sāpes. Un jūs aprakstījāt, kā iepriekšējā atmiņu saņēmēja neveiksme atbrīvoja atmiņas un tās sāpīgi skāra visu kopienu. Bet es vēl neesmu piedzīvojis sāpes. īstas. Jona pasmaidīja. Jā, atceros saules apdegumu, ko jūs man pārraidījāt pirmajā dienā. Bet tas nemaz nebija pārāk grūti. Kas liek jums tik ļoti ciest? Ja dažas no sāpēm pārraidītu man, varbūt jums būtu mazāk jācieš.

Vecais vīrs pamāja.

-    Nogulies! viņš sacīja. Arī man šķiet, ka ir pienā­cis laiks. Nevaru tevi pasargāt visu laiku. Galu galā tas viss tev reiz būs jāuzņemas. Ļauj brīdi padomāt, viņš turpināja, kad Jona, mazliet nobijies, jau bija atlaidies gultā.

-    Labi, sirmgalvis pēc brīža noteica, esmu izlēmis. Mēs sāksim ar kaut ko pazīstamu. Lai būtu vēlreiz kalns un brauciens ar ragavām!

Tad viņš uzlika rokas Jonam uz muguras.

14

Gandrīz tādas pašas atmiņas Jona jau bija saņēmis, tikai šoreiz kalns bija citāds stāvāks, un sniegs sniga mazāk biezā slānī nekā iepriekš.

Turklāt bija aukstāks. Sēžot ragavās kalna galā, viņš ievēroja, ka sniegs zem sliecēm nav tik dziļš un pūkains kā pagājušo reizi, bet manāmi cietāks un klāts ar zilganu ledus kārtiņu.

Ragavas izkustējās uz priekšu, un Jona priekā smai­dīja, sagatavojies gaidāmajam elpu aizraujošajam brau­cienam lejup uzmundrinošā ziemas gaisā.

Bet šoreiz kamanu slieces nespēja izlauzties cauri sa­salušajai virsmai tik viegli, kā tas bija iepriekš uz mīk­stu pūku ldātas nogāzes. Tās ātri un ieslīpi sasvērās un uzņēma ātrumu. Jona turēja auklu, mēģinot stūrēt, bet nogāzes stāvuma un uzņemtā ātruma dēļ zaudēja kontroli un vairs neizbaudīja lidojuma brīvību. Tā vietā, baiļu pār­ņemts, viņš atradās trakā ātrumā traucošos ragavu varā.

Slīdot ragavas sāniski ietriecās kādā grambā, Jona zaudēja līdzsvaru un krita. Zēns piezemējās ar saliektu kāju zem sevis un izdzirda, kā lūst kauls. Seju nobrāza asi ledus vižņi, un, kad viņš visbeidzot apstājās, zēns gulēja bez elpas. Sākumā viņš neko nejuta, tikai bailes.

Tad nāca pirmais sāpju vilnis. Zēns dziļi ierāva elpu. Šķita, it kā kājā būtu iešķelts ass cirvis, katru nervu ap­strādājot ar karstu asmeni. Sāpju agonijā viņš uztvēra vārdu «uguns» un juta, kā liesmas lodā pa lūzumu un visu miesu. Zēns mēģināja pakustēties, bet nespēja. Sāpes pieņēmās spēkā.

Viņš kliedza. Atbildes nebija.

Rīstīdamies viņš pagrieza galvu un izvēmās sasalu­šajā sniegā. No sejas vēmekļos pilēja asinis.

-   Nēēē! viņš kliedza; skaņa, vēja nesta, izzuda tukšā ainavā.

Tad pēkšņi viņš atradās piebūves telpā, locīdamies sāpēs. Seja bija slapja no asarām.

Atkal spēdams pakustēties, viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, dziļi elpodams, lai tiktu vaļā no atmiņās pie­dzīvotajām sāpēm.

Tad viņš apsēdās, un paskatījās uz savu kāju, kas atra­dās uz gultas bez redzamām izmaiņām. Nežēlīgās sāpes bija rimušās. Tomēr kāja joprojām neciešami smeldza, un šķita, ka seja asiņo.

-     Vai drīkstētu lūgt pretsāpju zāles, lūdzu? zēns vaicāja.