Devējs

Kādu vakaru viņš atgriezās no apmācības, bruņojies ar jaunām zināšanām. Todien devējs bija izvēlējies pār­raidīt pārsteidzošas un uztraucošas atmiņas. Zem vecā vīra rokām Jona pēkšņi bija atskārtis, ka atrodas pavisam svešādā vidē: tā bija tveicīga un vēju appūsta vieta zem zilām debesīm.

Visapkārt auga reti zāles kumšķi, tur bija daži krūmi un akmeņi. Mazliet tālāk zēns redzēja bagātīgāku augu valsti: platus, zemus kokus, kas izcēlās uz debesu fona. Jona dzirdēja trokšņus: asus ieroču sprakstus; viņš uztvēra vārdu šautene, tad šāvienus un briesmīgu būk­šķi, it kā kaut kas smags kristu zemē, raujot sev līdzi koku zarus.

Viņš dzirdēja, kā cilvēki sasaucas. Lūkojoties ārā no slēptuves kādā krūmājā, zēnam atausa atmiņā stāstī­jums par laiku, kad cilvēka ādai piemita atšķirīga krāsa. Diviem no šiem vīriem bija tumši brūna, pārējiem gaiša āda. Pieejot tuvāk, Jona vēroja, kā vīri nocērt ilkņus mil­zīgam, nekustīgam dzīvniekam un, asiņu notraipītu, velk to projām. Zēnu satrieca jaunā izpratne par krāsu, ko viņš pazina kā sarkanu.

Tad vīri bija prom, traucoties pretim apvārsnim trans­portlīdzeklī, kam no joņojošo riteņu apakšas uz visām pusēm šķīda oļi. Kāds olis ar sāpīgu sitienu trāpīja zēnam pa pieri. Atmiņu straume nemitējās, lai gan Jona vairs nevarēja sagaidīt, kad tā beigsies.

Piepeši viņš pamanīja no koku paēnas parādāmies vēl vienu ziloni. Ļoti lēni tas piegāja pie sakropļotā dzīv­nieka un lūkojās lejup. Ar saliektu snuķi noglāstījis mil­zīgo augumu, tas pasniedzās augšup, satvēra dažas koka lapas un nobēra tās pāri saplosītajai miesai.

Visbeidzot tas nolaida milzīgo galvu, pacēla snuķi un pāri tukšajai ainavai izskanēja rēciens. Jona nekad nebija dzirdējis tādu skaņu. Tā bija tāda niknuma un izmisuma izpausme, ka šķita: tā nebeigsies nekad.

Tā joprojām skanēja Jonam ausīs, kad zēns atvēra acis un, sāpju pārņemts, gulēja gultā, kas bija ierastā atmiņu saņemšanas vieta. Kliedziens atbalsojās zēnam apziņā, kad viņš lēnām mina riteņa pedāļus ceļā uz mājām.

-    Lilī, viņš ierunājās tovakar, kad Lilī paņēma no plaukta savu mierinājuma objektu, mīksto zilonīti, vai tu zināji, ka reiz dzīvoja pavisam īsti ziloņi? Ka tie bija dzīvi?

Meitene nolūkojās uz lupatu rotaļlietu un sašķobīja sejiņu.

-     Kā tad, viņa skeptiski noteica. Rimsties, Jona!

Jona piesēda uz dīvāna, kamēr tēvs atsēja Lilī matu

lentes un ķemmēja viņas matus. Zēns uzlika rokas viņiem abiem uz pleciem. Ar visu būtību viņš centās tiem nodot daļiņu no saņemtajām atmiņām: ne jau dzīvnieka sāpju pilno kliedzienu, bet ziloņa būtību, izpratni par milzīgo dzīvnieku un saudzīgo pieskārienu, ko tas bija veltījis draugam.

Bet tēvs tikai turpināja ķemmēt garos Lilī matus, un meitene visbeidzot nepacietīgi izgrozījās zem brāļa pie­skāriena.

-    Jona, viņa bilda, man sāp, kad tu tā dari.

-    Atvaino, ka tevi sāpināju, Lilī, Jona nomurmināja zem deguna un nolaida roku.

-    Pieņemu atvainošanos, Lilī, glaudot izbāzto snuķaini, bez īpaša entuziasma atbildēja.

-    Devēj, reiz Jona uzdeva jautājumu, kad viņi kopā gatavojās dienas darbam, vai jums ir dzīvesbiedre? Vai jums ir tiesības uz tādu pieteikties?

Lai gan uz Jonu neattiecās noteikums par pieklājības normu ievērošanu, tomēr viņš saprata, ka šis nudien ir nepieklājīgs jautājums. Devējs gan bija mudinājis viņu uzdot jebkādus jautājumus un nešķita apmulsis vai apvainots, pat ja jautājums izrādījās ļoti personisks.

Vecais vīrs iesmējās.

-   Nē, tāda noteikuma, kas man liegtu pieteikties, nav. Man reiz bija dzīves draudzene. Tu gan neatminies, cik man gadu, Jona. Mana bijusī dzīvesbiedre nu mitinās bezbērnu pieaugušo centrā.

-    Ak, protams. Jona bija aizmirsis acīmredzamo faktu par devēja vecumu.

Kopienas pieaugušajiem novecojot, viņu dzīvē ievie­sās pārmaiņas. Vairs nebija nepieciešams uzturēt ģime­nes vienību. Arī Jonas vecāki, kad viņš un Lilī izaugs, dosies dzīvot pie citiem bezbērnu pieaugušajiem.

-    Tev būs tiesības pieprasīt dzīvesbiedri, Jona, ja tu to gribēsi. Tomēr brīdinu, ka tas nebūs vienkārši. Taviem dzīves apstākļiem jābūt citādiem nekā pārējām ģimenes vienībām, kur grāmatas ir aizliegtas. Tu un es mēs abi esam vienīgie, kam grāmatas ir atļautas.

Jona paraudzījās apkārt un vēlreiz nopētīja pārstei­dzošo krājuma daudzumu. Laiku pa laikam viņš spēja izšķirt grāmatu muguriņu krāsas. Zēnam pavadot laiku kopā ar veco vīru, viņi bija tik dziļi iegrimuši sarunās un atmiņu pārraidēs, ka Jona vēl nebija paguvis atvērt nevienu no grāmatām. Virsrakstus gan viņš bija šur un tur palasījis un zināja, ka sējumos atrodamas iepriekšē­jos gadsimtos uzkrātās zināšanas; kādu dienu tās piede­rēs viņam.

-     Tātad, ja man būs sieva un varbūt ari bērni, tad grāmatas būs jāslēpj no viņiem?

Devējs piekrita. Jā,-man nebija ļauts rādīt grāmatas sievai, tas tiesa. Bet pastāv„uēl citas grūtības. Vai atce­ries noteikumu, kas paredz, ka jaunais atmiņu saņēmējs nedrīkst citiem stāstīt par savu apmācību?

Jona sparīgi pamāja ar galvu. Protams, viņš atcerējās. Salīdzinājumā ar pārējiem tas bija izrādījies daudz grū­tāk ievērojams noteikums.