Devējs

-    Mūsu ļaudis izdarīja tādu izvēli, viņi deva priekš­roku Tāpatībai. Pirms laika, kad es dzīvoju, vēl pirms iepriekšējā laika un vēl daudz sensenāk. Mēs atmetām krāsas, tāpat kā atteicāmies no saulesgaismas un likvi­dējām to, kas mūs padara atšķirīgus.

Viņš brīdi padomāja. Mēs ieguvām kontroli pār dau­dzām lietām. Savukārt daudzas citas mums izslīdēja no rokām.

-    Nevajadzēja tā darīt! Jona skaļi iesaucās.

Vecais vīrs šķita pārsteigts par zēna spējo sašutumu. Tad viņš sāji pasmaidīja. Ātri esi nonācis pie šāda seci­nājuma. Man tas prasīja daudzus gadus. Varbūt tu gud­rību mantosi daudz ātrāk nekā es.

Tad viņš ielūkojās sienas pulkstenī. Tagad atgulies! Mums vēl tik daudz kas jāpadara.

-    Devēj, Jona ievaicājās, mēģinot ērtāk iekārtoties guļvietā. Kas notika ar jums, kad kļuvāt par atmiņu saņēmēju? Jūs teicāt, ka arī esat redzējis tālāk, bet tikai citādi.

Zēns sajuta uz muguras vecā vīra rokas.

-    Kādu citu dienu, devējs laipni sacīja, pastāstīšu to kādu citu dienu. Tagad mums jāstrādā. Izdomāju, kā tev palīdzēt izprast krāsas. Tagad aizver acis un paliec mierā! Pārraidīšu tev atmiņas par varavīksni.

13

Pagāja dienas un nedēļas. Saņemot atmiņas, Jona apguva krāsu nosaukumus, mācījās tās pazīt. Nu jau viņš atšķīra visas nokrāsas un saskatīja tās arī ikdienā. Zēns nojauta, ka viņa dzīve vairs nebūs tik ierasta kā līdz šim.

Tomēr krāsas viņa tuvumā neuzkavējās ilgi. Tikai mirkli iemirgojās zaļais zālājā ap centrālo laukumu vai krūmājā upes krastā. Ķirbji koši oranžā krāsā, atvesti no lauksaimniecības teritorijas, kas atradās aiz kopie­nas robežām, tos viņš redzēja pa gabalu. Acumirklīgs košas krāsas uzplaiksnījums; tad tas pazuda, vietā atstā­jot ierasto vienmuļo bezkrāsainību.

Devējs bija teicis, ka paies ilgs laiks, iekams Jona krā­sas spēs saredzēt pastāvīgi.

-    Es to vēlos! Jona sadusmojies izsaucās. Tas nav godīgi, ka viss ir bezkrāsains!

-      Nav godīgi? devējs dīvaini lūkojās uz Jonu. Paskaidro sīkāk!

-   Nu… Jonam nācās apsvērt. Ja viss ir vienāds, tad nav nekādas izvēles. Es gribu no rīta pamosties un kaut ko izlemt. Vilkt zilu vai sarkanu tuniku.

Viņš noskatījās uz savu bezkrāsaino tuniku. Tās visas ir vienādas.

Tad Jona iesmējās. Zinu, ka nav svarīgi, kas ir mugurā. Tas nav svarīgi. Bet…

-    Svarīga ir iespēja izvēlēties, vai ne? devējs ievai­cājās.

Jona piekrītoši pamāja.

-     Mans mazais brālis… viņš iesāka, tad pats sevi izlaboja. Nē, tas nav precīzi. Viņš īstenībā nav mans brālis. Bet ir jaunbērns, par ko mana ģimene rūpējas: viņu sauc Gabriels.

-   Jā, zinu par Gabrielu.

-     Viņš pašlaik ir tādā vecumā, kad apgūst daudz ko jaunu. Viņš satver rotaļlietas, kas atrodas acu priekšā. Tēvs saka, ka tā viņš mācoties attīstīt sīkos muskuļus. Un viņš tiešām ir jauks.

Devējs pamāja ar galvu.

-    Bet tagad, kad spēju atšķirt krāsas, vismaz brīžiem, es nodomāju: ja nu Gabrielam acu priekšā turētu manti­ņas, kas būtu spilgti dzeltenas vai, piemēram, sarkanas, un viņš varētu izvēlēties? Tā vietā, ka viss ir vienāds. Tāpatības vietā.

-    Viņš varētu izdarīt nepareizu izvēli.

-    Ak! Jona pēc klusuma brīža iesaucās. Jā, es sa­protu, ko jūs domājat. Jaunbērna rotaļlieta nav nekas svarīgs. Bet vēlāk gan ir citādi, un tas ir svarīgi. Vai ne? Mēs neuzdrošināmies ļaut cilvēkiem izvēlēties.

-    Vai tas būtu nedroši? uzvedināja devējs.

-    Jā, tas noteikti būtu nedroši. Jona pārliecināti piekrita. Ja nu cilvēkiem būtu ļauts izraudzīties savu dzīvesbiedru? Un ja nu viņu izvēle būtu nepareiza? Ja nu… viņš turpināja, smiedamies par prātā iešāvušos absurdo domu. Ja nu mēs paši varētu izvēlēties savu dzīves uzdevumu?

-    Biedējoši, vai ne? devējs ieteicās.

Jona ieķiķinājās. Ļoti. Nespēju to pat iedomāties. Cilvēki tiešām jāpasargā no nepareizas izvēles.

-    Tā ir drošāk.

-    Jā, Jona piekrita, daudz drošāk.

Saruna pievērsās citām lietām, taču Jona joprojām juta savādu neapmierinājumu, ko pats īsti neizprata.

Viņš tagad bieži bija nepamatoti dusmīgs, piemē­ram, uz skolasbiedriem. Tie bija apmierināti ar dzīvi, kurā nebija nekā no tā satraucošo jaunumu klāsta, kādu piedzīvoja viņš. Jona niknojās arī uz sevi, ka nespēj neko darīt, lai to mainītu.

Viņš gan mēģināja. Nelūdzot devēja atļauju zēns baidījās vai drīzāk zināja, ka atļauja netiks dota, Jona mēģināja kaut ko no savas jaunās sapratnes nodot arī draugiem.

-    Ašer, Jona kādu ritu vērsās pie drauga, uzmanīgi paskaties uz šiem ziediem!

Puikas stāvēja pie ģerāniju dobes netālu no Pieejamo ierakstu halles. Jona uzlika rokas Ašeram uz pleciem un koncentrēja skatienu uz sarkanajām ziedlapām, mēģinot noturēt rokas, cik ilgi vien iespējams, un vienlaikus cen­šoties sarkanās krāsas esamību nodot draugam.

-     Kas tev lēcies? Ašers nemierīgi sagrozījās. Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņš nokratīja Jonas rokas. Ārpus ģimenes vienības tā bija nepieņemama nepieklājība pieskarties citam kopienas loceklim.

-     Nē, nekas. Brīdi man šķita, ka puķes vīst un mums jāinformē dārzniecības komanda, lai piegādā tām vairāk ūdens. Jona nopūtās un novērsās.