Devējs

Sapnī Jona atkal un atkal slīdēja lejā pa sniega klāto kalnu. Sapnī vienmēr šķita, ka priekšā ir kāds mērķis; viņš nespēja apjaust, kas īsti, un tas atradās aiz vietas, kur biezā sniega sega vairs neļāva virzīties uz priekšu.

Pamostoties viņam bija sajūta, ka nepieciešams, pat ļoti vajag sasniegt to, kas atradās tālumā. Nojauta teica, ka tas ir kas labs. Tas viņu gaida. Un tas ir svarīgi.

Bet viņš nezināja, kā turp nokļūt.

Vākdams kopā skolai nepieciešamās lietas un gata­vodamies gaidāmajai dienai, zēns centās sapni izmest no prāta.

Šķita, ka skolas nodarbībās šodien valda citāda gai­sotne. Nodarbības gan bija tās pašas: valodas apguve un komunikācija, tirdzniecība un rūpniecība, zinātne un tehnoloģijas, civilprocedūras^un valsts pārvalde. Tomēr starpbrīžos un pusdienas maltītes laikā pārējie jaunie divpadsmitgadnieki zumēja apkārt, stāstot cits citam, kā viņiem gājis pirmajā apmācību dienā. Visi runāja reizē, pārtraucot cits citu, steidzīgi bilstot nepieciešamo atvai­nošanās frāzi. Tad, to neievērodami, atkal sajūsmas vilni pārtrauca otru pusvārdā, aprakstot jauniegūto pieredzi.

Jona klausījās. Viņš labi atcerējās sev adresēto notei­kumu nestāstīt pārējiem par savu apmācību. Tomēr tas tāpat nebūtu iespējams. Būtu grūti izstāstīt draugiem, ko viņš piedzīvojis piebūves istabā. Kā gan var attēlot ragavas, neaprakstot kalnu un sniegu; kā var raksturot kalnu un sniegu kādam, kurš nekad nav atradies augstāk par līdzenumu un nekad nav izjutis augstumu, vēju un stindzinoši glāsmaino, brīnumaino parādību, ko sauc par sniegu?

Pat ja runas precizitāti viņiem mācīja gadiem ilgi, kādu vārdu lietot, lai aprakstītu sajūtas saulesgaismā? Tāpēc šoreiz Jonam ciest klusu un ieklausīties citos nesa­gādāja grūtības.

Pēc stundām viņš kopā ar Fionu atkal devās vecļaužu mītnes virzienā.

Es tevi vakar meklēju, meitene sacīja, lai mēs kopā brauktu prom. Tavs ritenis vēl bija tepat, un es maz­liet pagaidīju. Tad kļuva vēls, un es devos mājās.

-    Atvainojos, ka liku tev gaidīt, Jona ierunājās.

-    Pieņemu tavu atvainošanos, meitene bez apdomas bilda.

-    Es paliku mazliet ilgāk, nekā bija domāts, Jona paskaidroja.

Meitene, ne vārda neteikdama, brauca tālāk, un Jona zināja, ka viņa gaida paskaidrojumu, kāpēc. Viņa gribēja dzirdēt kaut ko par Jonas pirmo apmācības dienu. Bet jautāt par to nozīmētu pārkāpt pieklājības normas.

-     Tu tik daudz brīvprātīgās stundas esi pavadījusi pie vecļaudīm, Jona mainīja tematu. Droši vien neko jaunu uzzināt vairs nevari.

-    Ai nē, ir tik daudz ko mācīties! Fiona atsaucās. Administratīvais darbs un uzturmācība, arī sodi par pārkāpumiem. Vai zināji, ka vecļaudīm, tāpat kā jaunbērniem, audzināšanas nolūkā jāizmanto disciplīnas rīkste? Tad vēl darba terapija un izklaides pasākumi, kā arī zāļu lietošana un…

Galamērķis bija klāt, un bērni piebremzēja brauca­mos.

-     Man tas patīk labāk nekā tikai mācīties skolā, Fiona atzinās.

-   Man arī, Jona piekrita, iestūrēdams divriteni stāv­vietā.

Meitene brītiņu nogaidīja, it kā gribēdama izdzirdēt ko sīkāk. Tad viņa ieskatījās rokas pulkstenī, pamāja ar roku un steidzīgi devās uz ieejas durvīm.

Kādu brīdi Jona stāvēja līdzās savam divritenim. Zēns bija pārsteigts. Tas bija noticis atkal: tas, ko viņš tagad uzskatīja par «redzēšanu tālāk». Šoreiz acumirklīgo, gais­tošo pārmaiņu objekts bija Fiona. Viņš bija palūkojies uz meiteni, kad viņa devās uz ieejas durvīm, un tas atkal notika meitenes izskats bija mainījies. Patiesībā Jona, mēģinādams ainu atsaukt prātā, nodomāja: nē, tā nav Fiona. Šķita, ka izmainās viņas mati. Un tikai uz gaistošu acumirkli.

Zēns atsauca atmiņā jau reiz piedzīvoto. Nu tas tie­šām notika arvien biežāk,^Vispirms ābols pirms pāris nedēļām. Tikai pirms divām dienām cilvēku sejas audi­torijā. Šodien tie bija Fionas mati.

Pieri saraucis, Jona tuvojās piebūves ieejai. Pajautāšu par to devējam, viņš nodomāja.

Jonam ienākot telpā, vecais vīrs smaidot pacēla acis. Viņš jau bija ieņēmis vietu blakus gultai un šodien izska­tījās enerģiskāks, it kā mazliet atguvis spēkus, un, Jonu ieraugot, priecājās.

-    Laipni lūgts! viņš ieteicās. Mums jāsāk. Vienu minūti esi nokavējis.

-    Es atvaino… Jona bilda un tad uztraukumā pie­klusa, atceroties, ka atvainošanās vārdiem te nebija vie­tas.

Zēns novilka tuniku un devās pie gultas.

-   Nokavēju minūti, jo kaut kas notika, viņš paskaid­roja. Un, ja jūs neiebilstu, es par to gribētu apjautāties.

-Jautā droši jebko!

Jona mēģināja sakārtot domas, lai izteiktos saprotami.

-    Man šķiet, ka jūs to saucat par redzēšanu tālāk.

Devējs pamāja. Apraksti sīkāk!

Jona stāstīja par to, ko bija piedzīvojis ar ābolu. Tad par ceremoniju uz skatuves, kad viņš bija lūkojies zālē un to pašu parādību redzējis skatītāju sejās.

-     Un šodien, tikko, pie šīs ēkas durvīm tas notika ar manu draudzeni Fionu. Ne jau viņa visa izmainījās. Bet kaut kas viņā uz brīdi bija citāds. Viņas mati izska­tījās citādi, taču ne pēc griezuma un arī garuma ne. īsti nevaru saprast. -Jona apklusa, neapmierināts, ka nespēj precīzi aprakstīt notikušo.

Tad viņš vienkārši sacīja: