Devējs

Vecais vīrs viņu palaboja. Gods, viņš stingrā balsī sacīja. Man pienākas liels gods. Tāpat kā tev. Tu sapra­tīsi: tas nav gluži tas pats, kas vara. Tagad guli! Mēs esam ķērušies pie jautājuma par klimatu, tādēļ tev vēl šo to pārraidīšu. Šoreiz neteikšu, kā to sauc, jo gribu pār­baudīt, kā darbojas tava uztvere. Tev vajadzētu uztvert vārdu, pat ja es to nepasaku. Sniegu, ragavas, slieces un kalnu tev pārraidīju, iepriekš izstāstot.

Jona bez pamudinājuma aizvēra acis. Uz muguras viņš atkal sajuta rokas. Zēns gaidīja.

Tagad sajūtas parādījās daudz ātrāk. Šoreiz rokas uz muguras nebija aukstas, bet drīzāk izplatīja siltumu. Viņš mazliet nosvīda. Siltums izplatījās pāri pleciem, augšup pa kaklu un vaigiem. Šo siltumu zēns manīja ari cauri apģērbtajām ķermeņa daļām: patīkama sajūta pārņēma visu ķermeni. Kad viņš aplaizīja lūpas, gaiss bija karsts un sutīgs.

Jona nekustējās. Te nebija ragavu. Ķermenis palika mierā. Viņš vienkārši atradās kādā vietā ārpus telpām viens pats tur tā gulēja, un^ao augšpuses nāca siltums. Tas nebija tik aizraujoši kā braukt cauri sniegotajam gai­sam, toties bija ļoti patīkami un mierinoši.

Pēkšņi viņš saņēma šīs sajūtas apzīmējumu: saulesgaisma. Tas it kā nāca no debesīm.

Tad aina beidzās.

-    Saulesgaisma, viņš skaļi izrunāja, atverot acis.

-    Labi! Tu uztvēri vārdu. Tas manu uzdevumu padara daudzkārt vieglāku. Nevajadzēs tik daudz skaidrot.

-    Un tā nāca no debesīm.

-   Jā, tā ir. Tieši tā kādreiz bija.

-    Pirms Tāpatības. Pirms klimata kontroles, Jona piebilda.

Vīrs iesmējās. Tu gan labi uztver, gan apgūsti jauno. Esmu ļoti apmierināts ar tavu veikumu. Šķiet, šodienai pietiks. Sākums ir bijis labs.

Jonu nelika mierā kāds jautājums.

-     Kungs, viņš ierunājās, vecajo vadītāja teica toreiz auditorijā ceremonijas laikā -, ka apmācība būs sāpīga. Tāpēc biju mazliet nobijies. Bet man nemaz nesā­pēja. Patiesībā man tas ļoti patika. Puika jautājoši vērās atmiņu saņēmējā.

Vecais vīrs nopūtās. Es sāku ar patīkamām atmi­ņām. Iepriekšējā izgāšanās liek domāt, ka tā jādara.

Viņš dziļi ievilka elpu.

-   Jona, vecais vīrs sacīja, reiz tas būs gan sāpīgi. Bet pagaidām tā nav jābūt.

-    Man drosmes netrūkst. Patiešām, Jona izslējies ieteicās.

Vecais vīrs viņu īsu brīdi smaidot uzlūkoja.

-    Es redzu, viņš atbildēja. Tu uzdevi jautājumu. Šķiet, ka man pietiks spēka vēl vienai pārraidei. Liecies vēlreiz slīpi! Šodien tā būs pēdējā reize.

Jona ar prieku paklausīja. Gaidot viņš aizvēra acis un atkal sajuta uz muguras rokas, tad vēlreiz siltumu, atkal to pašu saulesgaismu nākam no debesīm, it kā no citas apziņas, kas viņam bija tik jauna un sveša.

Šoreiz viņš, uzturoties saulesgaismā un iepriecinošajā siltumā, juta, kā paiet laiks. Reālā uztvere liecināja, ka tās bija vien pāris minūtes. Bet cita atmiņas saņemošā apziņa apjēdza, kā saulē paiet stundas. Ādu pārklāja sve­lošas sāpes. Viņš nemierīgi pakustināja roku, salieca to un pēkšņi samanīja sūrstoņu elkoņa iekšpusē.

-    Ai! Jona skaļi iesaucās un strauji sakustējās. Au!

Zēns saviebās, un seja smeldza pat pie šādām kus­tībām. Viņš zināja, kā sauc šo sajūtu, bet paredzamās sāpes atturēja no vārda izrunāšanas.

Tad pēkšņi viss beidzās. Zēns atvēra acis, joprojām netīksmē saviebies.

-     Bija sāpīgi, viņš sacīja vecajam vīram, un es nevarēju šai parādībai atrast vārdu.

-    Saules apdegums, vīrs pateica priekšā.

-     Bija ļoti sāpīgi, Jona atklāja, bet es priecājos, ka tu man to pārraidīji. Tas bija interesanti. Tagad labāk varu izprast, ko nozīmē brīdinājums, ka būšot sāpīgi.

Vecais vīrs neatbildēja. Kādu brīdi viņš sēdēja, nebil­dis ne vārda. Visbeidzot ierunājās.

-    Tagad celies augšā! Tev laiks doties mājās.

Abi kopā aizgāja līdz istabas vidum, un Jona uzvilka tuniku.

-     Uz redzēšanos, kungs! Paldies par manu pirmo dienu!

Vecais vīrs viņam pamāja. Šķita, ka viņa spēki ir izsī­kuši. Seja bija skumju pārņemta.

-    Kungs? Jona mulsdams vaicāja.

-Jā? Vai ir kāds jautājums?

-    Es nezinu jūsu vārdu. Man likās, ka esat atmiņu saņēmējs, bet jūs sakāt, ka tagad es esot saņēmējs. Tāpēc nezinu, kā saukt jūs.

Vīrietis apsēdās ērtajā, polsterētajā krēslā, pavingri­nāja plecus, it kā mēģinātu atvieglot sāpes. Viņš izskatī­jās ļoti izvārdzis.

-    Sauc mani par devēju, viņš Jonam ieteica.

12

-     Vai labi gulēji, Jona? pie brokastu galda māte pajautāja. Neviena paša sapņa?

Jona tikai pasmaidīja un pamāja ar galvu; melot viņš nebija gatavs un arī patiesību teikt nevarēja.

-    Ļoti labi gulēju, viņš atbildēja.

-     Kaut nu šis arī tā darītu, sacīja tēvs, no krēsla noliecies līdz grozam, kur Gabriels vicināja rociņu.

Grozs atradās uz grīdas pie tēva kājām, stūrī; aizbāzts aiz Gabriela galvas, nīka rotaļu nīlzirgs tukšu skatienu.

-    Jā, es arī par to priecātos. Māte noplātīja rokas. Naktīs viņš ir tik nemierīgs.

Jona nebija dzirdējis, ka jaunbērns naktīs celtu troksni, miegs zēnam bija ciešs. Tomēr tas, ka viņš nebija sapņojis, nebija tiesa.