Devējs

-    Tas ir svarīgākais darbs visā kopienā, tēvs pie­bilda.

-    Bet vakar jūs teicāt, ka cienījamākais pienākums ir darba piešķiršana.

Māte piekrītoši pamāja. Tas ir citādi. Šo īsti nevar nosaukt par darbu. Nebiju iedomājusies, nekad nebiju to gaidījusi. Viņa apklusa. Atmiņu saņēmējs ir tikai viens.

-    Vecajo vadītāja teica, ka jau iepriekš bijusi viena izraudzīšana, bet viņi kļūdījušies. Par ko viņa īsti runāja?

Abi vecāki mirldi vilcinājās. Visbeidzot tēvs ierunājās, lai pastāstītu par iepriekšējo izraudzīšanu.

-   Toreiz viss bija tāpat kā šodien, Jona: tā pati neziņa un satraukums, kad izlaida vienu no vienpadsmitgadniekiem darbu piešķiršanas laikā. Tad atskanēja paziņojums, ka viņi izraudzījušies…

Jona pārtrauca:

-    Kāds bija viņa vārds?

Māte atbildēja.

-    Viņas, nevis viņa. Tā bija meitene. Mēs nekad vairs nedrīkstam izrunāt viņas vārdu vai kādreiz to izmantot jaunbērnam.

Jona bija izbijies un pārsteigts. Vārds, ko vairs nekad nedrīkstēja izrunāt, nozīmēja vislielāko apkaunojumu.

-    Kas ar viņu toreiz notika? viņš nervozi iejautājās.

Vecāku sejā nepakustējās ne vaibsts.

-    Mēs nezinām, tēvs samulsa. Vairs nekad viņu neredzējām.

Pār istabu nolaidās klusums. Viņi skatījās cits uz citu. Visbeidzot māte, pieceldamās no galda, sacīja:

-    Tev pienācies liels.gods, Jona. Liels gods.

Palicis viens pats guļamistabā un gatavodamies iet pie miera, Jona beidzot atvēra savu mapi. Zēns bija ievē­rojis, ka dažiem divpadsmitgadniekiem bija iedotas ļoti biezas mapes ar daudzām izdrukātām lapām. Viņš iedomājās Bendžaminu, viņu grupas puisi, kas bija ten­dēts uz zinātni: kā viņš tīksmi sāka lasīt noteikumu un instrukciju pilnās lappuses. Jona iztēlojjās Fionu: kā viņa, maigi smaidot, noliecās pār pienākumu un darba metožu sarakstu, kas jāapgūst turpmāko dienu laikā.

Jonas mape zēnam par lielu pārsteigumu bija gandrīz tukša. Iekšā atradās tikai viena apdrukāta lapiņa. Viņš to pārlasīja divas reizes.

JONA ATMIŅU SAŅĒMĒJS

1.   Tūlīt pēc skolas stundu beigām dodies uz ieeju piebūvē, kas atrodas pie vecļaužu ēkas, un stādies priekšā reģistratoram.

2.    Katru dienu pēc tam, kad beidzas apmācība, nekavējoties dodies uz savu dzīvesvietu.

3.    Kopš šī brīža tu esi atbrīvots no pieklājības normu ievērošanas. Drīksti uzdot jebkuru jautājumu jebkuram pilsonim, kā arī saņemt atbildi.

4.    Neapspried apmācību ne ar vienu kopienas locekli, pat ne ar saviem vecākiem un vecajo komiteju.

5.    Kopš šī brīža tev ir aizliegts piedalīties sapņu atstāstīšanā.

6.    Izņemot slimības gadījumus vai savainojumus, kas neattiecas uz tavu apmācību, tev nav atļauts lūgt sāpes remdējošas zāles.

7.    Tev nav tiesību lūgt atbrīvošanu.

8.    Tu drīksti melot.

Jona bija pārsteigts. Kas gan notiks ar viņu un drau­giem? Nebeidzamajām stundām, kas pagāja, dzenājot bumbu vai braukājot ar riteni gar upes krastu? Tas bija laiks, kad viņš jutās patiešām laimīgs. Vai tagad viņam to atņems? Zēns gaidīja, ka sekos vienkāršas un loģiskas instrukcijas: kur un kad jādodas. Katram divpadsmitgadniekam tika paziņots, kur, kad un kam jāziņo par apmā­cību. Jonu biedēja, ka viņa dienas režīmā acīmredzot nebija paredzēts laiks atpūtai.

Atbrīvojums no pieklājības normu ievērošanas viņu izbrīnīja. Tomēr, to vēlreiz pārlasot, zēns saprata, ka tas viņu nespiež būt rupjam, vienkārši atstāj izvēles iespēju. Jona bija pārliecināts, ka šo atļauju nekad neizmantos. Viņš bija tik pilnīgi un nepārprotami pieradināts pie pie­klājības normu ievērošanas kopienā, ka doma par perso­nisku jautājumu uzdošanu kādam kopienas loceklim vai tā iesaistīšanu riskantā pasākumā radīja nemieru.

Savukārt aizliegums stāstīt sapņus nebija liela pro­blēma. Jona sapņoja tik reti, ka viņam parasti kādu sapni izstāstīt nevedās viegli, un zēns priecājās, ka no šī pienā­kuma tagad atbrīvots. Viņš gan īsu brīdi iedomājās, kā ar to tikt galā brokastu laikā. Ja nu viņš kaut ko sapņotu, vai ģimenei jāsaka kā bieži arī notika ka viņš neko nav sapņojis? Tie būtu meli. Labi, bet pēdējais noteikums… Pagaidām zēns vēl nebija gatavs domāt par sarakstā minēto pēdējo noteikumu.

Tas, ka aizliegts pieprasīt sāpes remdējošas zāles, gan lika dūšai sašļukt papēžos. Visiem kopienas iedzīvotā­jiem, pat bērniem, ja viņi tcTpalūdza vecākiem, vienmēr tika doti sāpes remdējoši medikamenti. Kad reiz Jona bija iespiedis pirkstu durvīs, viņš ātri, elpai aizraujoties, bija nospiedis skaļruņa pogu un informējis māti, kura neka­vējoties pasūtīja sāpes remdējošas zāles, ko tūlīt nogā­dāja līdz viņu mājoklim. Nepanesamās sāpes gandrīz acumirklī bija mitējušās, un viņš no šī atgadījuma spēja atsaukt atmiņā tikai asiņu pulsēšanu plaukstā pēc tam, kad sāpes bija rimušas.

Vēlreiz pārlasot sesto noteikumu, viņš saprata, ka pirksta iespiešana durvīs atbilst kategorijai "neattiecas uz apmācību". Tātad, ja tas vēl kādreiz notiktu bet zēns bija diezgan pārliecināts, ka tā nebūs, jo pēc šī negadī­juma ļoti sargājās no smagām durvīm viņš zāles jopro­jām varētu saņemt.