Devējs

-     Ceturtā nepieciešamā rakstura īpašība ir gudrība, teica vecajo vadone. To vēl Jona nav apguvis. Tā nāks līdz ar apmācību. Esam pārliecināti, ka Jonam piemīt spēja iegūt gudrību. Tieši šo īpašību mēs meklējām. Visbeidzot, saņēmējam jāpiemīt vēl vienai īpašībai, ko varu tikai nosaukt, bet nevaru aprakstīt, jo neizprotu. Arī jūs, kopienas locekļi, to nesapratīsiet. Varbūt Jona to sapratīs, jo pašreizējais atmiņu saņēmējs teicis, ka Jonam šī īpašība jau piemītot. Viņš to apzīmē kā spēju redzēt tālāk.

Vecajo vadītāja uzlūkoja Jonu, it kā izvaicājot. Arī zālē sēdošie viņu nopētīja. Visapkārt valdīja klusums.

Uz mirkli viņš, izmisuma pārņemts, sastinga. Viņam tas nepiemita tas, par ko viņa runāja. Jona pat nezināja, kas tas ir. Nu būtu īstais brīdis atzīties, teikt: "Nē, es nederu. Es nevaru," un paļauties uz viņu žēlastību, lūgt piedošanu, izskaidrot, ka viņi ir izraudzījušies nepareizo zēnu.

Zēns vērās zālē pāri skatītāju sejām, un atkal notika tas pats, kas reiz bija gadījies ar ābolu. Zālē sēdošie kaut kādā veidā izmainījās.

Zēns samirkšķināja-acis, un viss atkal bija kā senāk. Viņa pleci mazliet iztaisnojas. Uz īsu mirkli viņš sajuta sevī augam nelielu pārliecības dīgstu.

Runātāja viņu joprojām vēroja. Tāpat kā visa skatītāju zāle.

-    Tā varētu būt, viņš vērsās pie vecajo vadītājas un visas kopienas. Es to vēl neizprotu. Nezinu, kas tas īsti ir. Bet dažkārt kaut ko redzu. Varbūt tas ari ir tālāk.

Sieviete noņēma roku no viņa pleciem.

-    Jona, viņa uzrunāja ne tikai zēnu, bet ari visu kopienu, kuras daļa viņš bija, tu tiksi apmācīts, lai kļūtu par mūsu atmiņu saņēmēju. Paldies par tavu bērnību.

Tad viņa pagriezās un atstāja skatuvi, pameta viņu tur vienu stāvam ar seju pret pūli; cilvēki spontāni sāka murmināt viņa vārdu.

-Jona. Vispirms tas bija tikai čuksts: notušēts, tikko sadzirdams. Jona, Jona.

Tad arvien ātrāk un skaļāk. JONA, JONA, JONA.

Jona zināja, ka ar šo skandēšanu kopiena pieņem viņu un viņa jauno lomu, dodot viņam jaunu dzīvību, tāpat kā to bija darījuši ar jaunbērnu Kalebu. Sirds dziļumos zēns izjuta lepnumu un prieku.

Vienlaikus Jonu pārņēma bailes. Zēns nezināja, ko šī izredzēšana nozīmē. Viņš nezināja, par ko viņam jākļūst.

Vai kas no viņa iznāks.

9

Pirmo reizi divpadsmit gadu ilgajā mūžā Jona jutās atšķirts un atšķirīgs. Viņš labi atcerējās vecajo vadītājas vārdus: apmācība notiks viņam vienam pašam, nošķirti no pārējiem.

Lai gan apmācība pat nebija sākusies, viņš, atstājot auditoriju, bija juties atšķirīgs. Turēdams rokās vecajo vadītājas doto mapi, Jona lauzās ārā no zāles cauri pūlim, meklējot savu ģimeni un arī Ašeru. Pūlis pašķīra zēnam ceļu. Uz viņu nolūkojās. Jonam šķita, ka viņš sadzird čukstus.

-   Aš! Jona izsaucās, ieraugot draugu netālu no div­riteņu novietnes. Braucam kopā uz mājām?

-    Protams, sekoja tas pats draudzīgais un ierastais Ašera smaids.

Tomēr vienu acumirkli Jona bija sajutis, ka draugs svārstās un nejūtas pārliecināts, vai viņam pienāktos tā darīt.

-    Apsveicu tevi! Ašers sacīja.

-    Es tevi arī, Jona atbildēja. Tiešām bija smiek­līgi, kad viņa atcerējās par kārumiem. Tu saņēmi vairāk aplausu nekā jebkurš cits.

Pārējie divpadsmitgadnieki drūzmējās turpat netālu, uzmanīgi ieliekot saņemtās mapes divriteņu aizmugurē piestiprinātajās kastēs. Šovakar katrā mājā tiks pētītas instrukcijas ar norādēm par apmācības uzsākšanu. Ga­diem ilgi katru vakaru, bieži vien garlaicībā žāvādamies, bērni bija iegaumējuši skolas stundām nepieciešamo. Šovakar viņi ar nepacietību sāks ielāgot pieaugušā darba noteikumus.

-    Apsveicam, Ašer!-kāds izsaucās. Atkal ieskanējās šaubas. Arī tevi, Jona! ^

Tādā pašā veidā Ašers un Jona ar apsveikumiem vēr­sās pie grupas biedriem. Jona redzēja savus vecākus no divriteņu novietnes nolūkojamies uz viņu. Lilī, piesprā­dzēta sēdeklī, jau bija gatava braukšanai.

Jona pamāja ar roku. Vecāki smaidot māja pretim, tomēr zēns ievēroja, ka Lilī, īkšķi mutē iebāzusi, velta viņam nopietnu skatienu.

Jona un Ašers devās tieši uz mājām, pa ceļam apmai­noties ar nenozīmīgām piezīmēm un izmetot pa kādam jokam.

-    Uz tikšanos rīt no rīta, atpūtas vadītāj! nokāpis no riteņa savu namdurvju priekšā, Jona uzsauca Ašeram, kurš turpināja ceļu uz mājām.

-    Nūjā! Līdz rītam! Ašers atsaucās.

Atkal pavisam īsu mirkli kaut kas šķita citādi sve­šāda sajūta, it kā viņi gadiem ilgi nebūtu labākie draugi. Varbūt tās bija tikai iedomas? Starp mani un Ašeru taču nekas nemainīsies, Jona domāja.

Vakariņas noritēja klusākā gaisotnē nekā parasti. Lilī čivināja par nākotnes plāniem saistībā ar brīvprātīgo darbu, meitene bija iecerējusi to sākt audzināšanas cen­trā, jo viņai esot pieredze Gabriela barošanā.

-    Saprotu! meitene aši piebilda, saņemot no tēva brīdinošu skatienu. Vairs neminēšu viņa vārdu. Pro­tams, mums nav paredzēts zināt, kāds ir viņa vārds.

-   Nevaru sagaidīt, kad pienāks rītdiena, Lilī nespēja novaldīt satraukumu.

Jona bažīgi nopūtās.

-    Es gan varu, viņš zem deguna nomurmināja.

-   Tev parādīts ļoti liels gods, māte bilda. Tavs tēvs un es mēs ļoti lepojamies.