Devējs

Tādām darbībām paredzētas mēbeles bija arī šajā istabā, lai gan ikviena mēbele atšķīrās no tām, ko zēns bija redzējis savās mājās. Audums, ar ko pārvilkti polste­rētie krēsli un dīvāns, bija biezāks un izskatījās greznāks; galda kājas bija nevis taisnas kā galdam, kas atradās viņa mājās, bet gan izliektas un elegantas, ar nelielu kokgrebumu apakšdaļā. Gulta, novietota nišā telpas otrā galā, bija drapēta ar brīnišķīgi izšūtu audumu; visu tā virsmu rotāja vijīgi raksti.

Bet visuzkrītošākais bija tas, ka šajā telpā atradās grā­matas. Jonas mājās bija daži nepieciešami sējumi, kam jābūt ikvienā mājsaimniecībā: vārdnīca, biezs kopienas izdevums, kurā aprakstīts katra biroja darbības virziens, katra ēka, rūpnīca un komiteja. Un, protams, ari «Notei­kumu grāmata».

Citādas grāmatas, ja neņem vērā šīs, kas atradās viņa mājās, Jona nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka citas grāmatas vispār ir.

Toties šajā telpā sienas bija klātas ar grāmatplauk­tiem, un tie bija pilni līdz pat griestiem. Te jābūt sim­tiem, varbūt pat tūkstošiem grāmatu ar spožiem burtiem nosaukumos.

Jona pārsteigumā nolūkojās uz grāmatām, nespē­jot iedomāties, kas gan rakstīts tik daudzos tūkstošos lappušu. Varbūt tur iekļauti vēl citi noteikumi papildus tiem, kas attiecas uz kopienas pārvaldīšanu? Varbūt tur vēl sīkāk aprakstīti biroji, rūpnīcas un komitejas?

Tikai īsu mirkli zēns varēja lūkoties visapkārt, jo aptvēra, ka vīrs, kurš sēdēja krēslā līdzās galdam, viņu uzmanīgi vēro. Zēns steigšus piegāja tuvāk, nostājās vīrietim pretī un stādījās priekšā:

-    Mans vārds ir Jona.

-    Es zinu. Esi sveicināts, atmiņu saņēmēj!

Jona pazina veco vīru. Tas bija viens no vecajo vidus, kurš ceremonijas laikā šķita esam atstatu no pārējiem, lai gan bija ģērbies tieši tāpat kā visi.

Jona uzmanīgi ieskatījās gaišajās acīs, tik līdzīgās viņējām.

-    Kungs, es atvainojos par savu neizpratni…

Zēns nogaidīja, bet vīrs neizrunāja ierasto frāzi par to, ka atvainošanās ir pieņemta.

Pēc brīža Jona turpināja:

-     Biju domājis, tas ir es domāju, viņš palaboja, atgādinādams sev: ja reiz precīzs izteiksmes veids sva­rīgs, tad tas nozīmīgs tieši tagad, šī vīra klātbūtnē. Es domāju, ka jūs esat atmiņu saņēmējs. Es tikai… nu, tikai vakar tiku izvēlēts. Pagaidām vēl neesmu nekas. Vēl ne.

Vīrietis klusēja un uzmanīgi raudzījās uz zēnu. Ska­tienā jautās interese, ziņkāre, rūpes un, iespējams, arī mazliet līdzjūtības.

Visbeidzot viņš ierunājās.

-    Sākot no šodienas, vismaz man, atmiņu saņēmējs esi tu. Pats esmu bijis saņēmējs nu jau ļoti ilgu laiku. Pārāk ilgu laiku. To taču tu redzi, vai ne?

Jona piekrītoši pamāja. Vīram bija grumbu izvagota seja, un acis, lai gan caururbjošas un neparasti gaišas, bija nogurušas. Ada ap acīm šķita tumša un apēnota.

-     Redzu, ka esat godājamā vecumā, Jona cieņas pilnā balsī atbildēja. Vecajiem vienmēr tiek dots vislie­lākais gods.

Vīrs pasmaidīja. Uzjautimāts viņš pieskārās noveco­jušajai sejas ādai.

-     Patiesībā nemaz neesmu tik vecs, cik izskatos, viņš Jonam atklāja. Novecot licis mans darbs. Zinu, ka izskatos tā, it kā nu jau man būtu pienākusi atbrīvošanas kārta. Bet patiesībā vēl ir diezgan daudz laika. Ļoti prie­cājos, kad tevi izredzēja. Šoreiz tas prasīja daudz laika. Iepriekšējā izredzēšana nebija veiksmīga, tā notika pirms desmit gadiem, un es pamazām zaudēju enerģiju. Bet spēks man būs nepieciešams, lai apmācītu tevi. Mums abiem jāveic grūts un sarežģīts ceļš.

-     Lūdzu, sēdies! vīrs norādīja uz tuvāko sēžamo.

Jona apsēdās uz mīksta, polsterēta krēsla.

Vīrs aizvēra acis un turpināja:

-     Kad tikko biju kļuvis par divpadsmitgadnieku, arī mani izredzēja tāpat kā šoreiz tevi. Es biju izbijies tāpat lcā, esmu pārliecināts, arī tu patlaban.

Vecais vīrs uz mirkli atvēra acis un caururbjoši uzlū­koja Jonu. Zēns piekrītoši pamāja ar galvu.

Runātājs atkal aizvēra acis.

-    Es ierados šajā pašā istabā, lai sāktu apmācību. Tas notika ļoti sen.

-    Arī man iepriekšējais atmiņu saņēmējs šķita tik­pat vecs, cik tagad tev liekos es. Un ari viņš bija tikpat noguris.

Vīrs pēkšņi iztaisnojās, atvēra acis un teica:

-    Tu drīksti uzdot jautājumus. Man ir niecīga piere­dze, aprakstot šo procesu. Un par to ir aizliegts runāt ārpus šīm sienām.

-    Es zinu. Esmu lasījis instrukciju, Jona sacīja.

-    Tad jau skaidrojumos varu būt aptuvenāks, vīrs iesmējās. Mans darbs ir svarīgs un tiek ārkārtīgi go­dāts. Bet tas nenozīmē, ka nekļūdos. Kad iepriekšējo reizi mēģināju apmācīt savu pēcteci, man tas neizdevās. Lūdzu, jautā jebko, kas tev visu palīdzētu labāk saprast.

Jonam galvā jaucās neskaitāmi jautājumi. Veseliem tūkstošiem jautājumu. Tik daudz jautājumu, cik grāmatu plauktos pie sienām. Tomēr viņš neuzdeva pat vienu vie­nīgu jautājumu, vēl ne.

Vecais vīrs nopūtās, acīmredzami mēģinādams sakār­tot domas. Tad viņš atkal ierunājās.

-    Vienkāršāk sakot, viņš iesāka, lai gan tas nepa­visam nav tik vienkārši, kā izklausās, mans uzdevums ir nodot tev visas atmiņas, ko pašlaik glabāju es. Atmiņas no pagātnes.