Devējs

Zēna sejai laistoties priekā, sieviete piesprauda viņam jauno nozīmīti. Tad Ašers pagriezās un, skatītājiem zālē gavilējot, atstāja skatuvi. Kad viņš bija ieņēmis savu vietu, vecajo vadītāja paskatījās uz viņu un sacīja vārdus, ko šodien bija izrunājusi jau četras reizes un teiks arī pārējiem divpadsmitgadniekiem. Tomēr šķita, ka šoreiz viņa tajos ieliek īpašu nozīmi:

-    Ašer, paldies par tavu bērnību!

Darba uzdevumu piešķiršana turpinājās, un Jona vēroja un klausījās, ar prieku apjauzdams, cik brīnišķīgs uzdevums piešķirts viņa labākajam draugam. Tomēr izre­dzes saņemt savējo darīja Jonu arvien bažīgāku. Priek­šējās rindas divpadsmitgadnieki bija jau saņēmuši nozī­mes. Viņi tās virpināja pirkstos, un Jona zināja, ka viņu domas nodarbina gaidāmā apmācība. Dažiem, piemēram, uzcītīgajam jauneklim, kas bija izraudzīts par ārstu, kā arī meitenei, kas bija norīkota par inženieri, un vēl vienai meitenei ar jurisprudences uzdevumu priekšā stāvēja gari mācību un prakses gadi. Citiem, piemēram, strādniekiem un dzimtmātēm, apmācības periods bija daudz īsāks.

Izsauca numuru astoņpadsmit Fionu, kas sēdēja pa kreisi no Jonas. Zēns zināja, ka viņa droši vien ir uztrau­kusies, tomēr Fiona bija nosvērta meitene. Visu ceremo­nijas laiku viņa bija sēdējusi klusi un mierīgi.

Pat aplausi, lai gan entuziasma pilni, tomēr bija izska­nējuši samērā pieklusināti, kad Fionai piešķīra nozīmīgo vecļaužu aprūpes uzdevumu. Šāds uzdevums tik jūtīgai un maigai meitenei bija ļoti piemērots, un, apsēžoties līdzās grupas biedriem, viņas sejā staroja gandarījuma pilns smaids.

Jona domās gatavojās doties uz skatuvi, kad aplausi pieklusa un vecajo vadītāja paņēma nākamo mapi un nolūkojās uz grupu, lai izsauktu nākamo jauno divpadsmitgadnieku. Nu, kad bija pienākusi viņa kārta, Jona bija mierīgs. Viņš dziļi ieelpoja un pieglauda matus ar roku.

Divdesmit, viņš izdzirda skaidru balsi, Pjērs.

Viņa izlaida mani, Jona pārsteigts nodomāja. Vai viņš bija dzirdējis nepareizi? Nē. Pūlis saviļņojās, un viņš apjauta: visa kopiena ievērojusi, ka vecajo vadītāja pārlēkusi no astoņpadsmit uz divdesmit un izlaidusi deviņ­padsmit. Pa labi sēdošais Pjērs ar pārsteigtu skatienu piecēlās un devās skatuves virzienā.

Kļūda! Viņa pieļāvusi kļūdu. Bet Jona arī saprata, ka tas nevar būt. Vecajo vadītāja kļūdas nepieļāva. Vismaz ne divpadsmitgadnieku ceremonijas laikā.

Jona jutās kā apreibis un nespēja koncentrēt uzma­nību. Viņš palaida garām, kādu darba uzdevumu saņēma Pjērs, un tikai miglaini uztvēra aplausus, kas izskanēja, zēnam ar jauno nozīmīti pie krūtīm atgriežoties savā vietā. Tad: divdesmit viens. Divdesmit divi.

Numuri izskanēja pēc kārtas. Jona sēdēja it kā apdul­lis, saklausījis, ka izskan jau trīsdesmitie un četrdesmitie numuri, pamazām tuvojoties grupas beigām. Pie katra aicinājuma uz skatuvi viņa sirds sarāvās un domas sāka mežonīgi joņot. Varbūt viņa vārdu tomēr izsauks? Vai viņš būtu aizmirsis pats savu numuru? Nē. Viņš vienmēr bijis deviņpadsmit. Galu galā viņš sēdēja krēslā, pie kura bija piestiprināts numurs deviņpadsmit.

Tomēr vadītāja bija izlaidusi Jonas vārdu. Zēns manīja, ka grupas biedri apmulsuši palūkojas uz viņu un tad aši novērš skatienu. Viņš ievēroja grupas vadītāja nemierīgo sejas izteiksmi.

Jona ierāva plecus un mēģināja dziļāk noslēpties krēslā. Viņš vēlējās pavisam izzust, iztvaikot, vairs nebūt. Puika neuzdrošinājās pagriezties un ieskatīties sejā vecā­kiem. Viņš negribēja redzēt viņu sejas, pilnas apkauno­juma.

Jona nolieca galvu un domāja: ko gan sliktu es būtu izdarījis?

8

Klausītāji zālē nepārprotami bija nemierā. Pēc pēdējā uzdevuma piešķiršanas skanēja aplausi, taču saraustīti, izklaidus, ne gluži pieaugošā skaļumā, kas apliecinātu vienotu entuziasmu. Skanēja apjukuši čuksti.

Arī Jona sita plaukstas, bet tas drīzāk bija automā­tisks žests bez īstas jēgas, viņš nepievērsa tam uzma­nību. Prāts bija izdzēsis iepriekšējās emocijas: nepacie­tīgās gaidas, satraukumu, pacilātību, lepnumu un pat gandarījuma pilnu vienotību ar pārējiem grupas bied­riem. Pašlaik viņš jutās pazemots un baiļu pārņemts.

Vecajo vadītāja pagaidīja, līdz norimst saraustītie ap­lausi, un tad ierunājās no jauna:

-    Es zinu, viņa sacīja melodiskā, laipnā balsī, ka zālē valda satraukums. Jūs domājat, ka esmu pieļāvusi kļūdu.

Sieviete pasmaidīja. Izskatījās, ka kopiena mazliet atbrīvojusies no saspringtības pēc labu vēstošās uzru­nas, pat it kā uzelpo. Zālē valdīja klusums.

Jona pacēla acis.

-    Esmu likusi jums bažīties, viņa sacīja. Lūdzu piedošanu savai kopienai.

Sievietes balss plūda pāri sanākušajam pūlim.

-     Mēs pieņemam tavu atvainošanos, zāle kopīgi sanēja.

-Jona, īpaši atvainojos tev. Es liku tev ciest.

-    Pieņemu tavu atvainošanos, Jona, arvien vēl sa­traukts, sacīja.

-    Lūdzu, nāc tagad uz skatuves!