Devējs

Arī tablete, ko viņš dzēra katru rītu, uz apmācību neattiecās. Tātad rīta tableti viņš joprojām saņems.

Tad Jona satraukts atcerējās, ko vecajo vadone bija teikusi par sāpēm, ar kurām būs jāsastopas apmācības laikā. Viņa tās bija nosaukusi par neaprakstāmām.

Jona lēnām norija siekalas, bez panākumiem mēģi­nādams iztēloties, kāda mēroga sāpēm jābūt, ja nedrīkst lietot sāpes remdējošas zāles. Bet to zēns nespēja.

Septītais noteikums nerosināja iztēli. Vēl nekad viņam nebija ienācis prātā lūgt atbrīvošanu.

Visbeidzot viņš sevi piespieda vēlreiz izlasīt pēdējo noteikumu. Kopš agras bērnības, izrunājot pirmos vār­dus, bērniem mācīja nekad nemelot. Tā bija neatņemama precīzas izteikšanās sastāvdaļa. Reiz, būdams četrgadnieks, pirms pusdienas maltītes viņš bija izsaucies:

Esmu badā!

Jonu nekavējoties aizveda uz blakustelpu, lai pārru­nātu, ko nozīmē precīza izteikšanās. Zēnam norādīja, ka viņš nav gan badā. Viņš ir izsalcis. Kopienā neviens necieta badu, nekad neviens nebija un nebūs badā. Sacīt "esmu badā" nozīmēja melot. Protams, tie nebija iepriekš plānoti meli. Tomēr precīza runa bija domāta tieši tam, lai nekad neizskanētu pat nejauši, bez īpaša nodoma pausti meli. Vai viņš to bija sapratis? Puisēnu toreiz apbēra ar jautājumiem. Un viņš tiešām bija sapratis.

Tagad viņš atcerējās, ka viņu nekad nebija pārņēmis kārdinājums sameloties. Ašers nemeloja. Arī Lilī neme­loja. Jonas vecāki noteikti nemeloja. Neviens to nedarīja. Ja vien…

Pēkšņi Jonam prātā iešāvās pārsteidzoša doma. Pat biedējoša.

Ko tad, ja citiem, tas ir, pieaugušajiem, nokļūstot divpadsmitgadnieku kārtā, arī dotas instrukcijas ar tādu pašu teikumu? Ja nu ikvienam pieaugušajam norādīts: tu drīksti melot?

Zēns jutās apdullis un nespēja skaidri aptvert. Tagad, drīkstot uzdot pat visnepieklājīgāko jautājumu, viņš drīk­stēja (kas gan šķita gandrīz neiedomājami) kādam pieau­gušajam, piemēram, tēvam, pajautāt: vai tu mēdz melot?

Tomēr Jonam nebūtu iespējas uzzināt, vai saņemtā atbilde ir patiesa.

10

-Jona, man jāiet šeit, pie vecļaužu mītnes durvīm Fiona sacīja pēc tam, kad norādītajā vietā abi bija atstā­juši divriteņus.

-     Nezinu, kāpēc uztraucos, meitene atzinās. Es taču te jau agrāk bieži esmu bijusi.

Viņa grozīja rokās mapi.

-    Tagad viss tomēr ir citādi, Jona atgādināja.

-   Pat plāksnītes ar vārdiem uz mūsu riteņiem, Fiona pasmējās.

Nakts laikā ekspluatācijas brigāde bija divriteņiem noņēmusi vecās plāksnītes un uzlikusi jaunas. Tās norā­dīja, ka riteņi pieder kopienas locekļiem, kas pašlaik iziet apmācības kursu.

-     Negribu nokavēt, meitene steigšus noteica un sāka kāpt augšup pa kāpnēm. Ja nodarbības mums beigsies vienā laikā, braukšu ar tevi reizē uz mājām.

Jona pamāja ar galvu, atvadām pavicināja roku un devās apkārt ēkai uz piebūves daļu nelielu spārnu celt­nes aizmugurē. Arī viņš negribēja nokavēt pirmo apmā­cības dienu.

Piebūvē nebija nekā sevišķa, tā bija parasta ēka, arī ieejas durvis ne ar ko neatšķīrās. Zēns sniedzās pēc smagā roktura, tad pamanīja pie sienas zvana pogu. Tā vietā, lai vienkārši atvērtu durvis, viņš to piespieda.

-    Klausos! atskanēja balss no neliela skaļruņa virs zvana pogas.

-    Tas esmu es… ē, Jona. Esmu jaunais… es gribēju teikt…

-    Nāc iekšā!

Klikšķis nozīmēja, ka durvis tiek atvērtas.

Priekšnams bija neliels, tajā atradās tikai mazs galds; reģistratore strādāja ar kaut kādiem dokumentiem. Viņa paskatījās, Jonam ienākot, un tad zēnam par pārsteigumu piecēlās kājās. It kā neliels žests piecelšanās kājās, bet līdz šim neviens, viņam ienākot telpā, kājās nebija cēlies.

-   Esi laipni gaidīts, atmiņu saņēmēj! sieviete cieņas pilnā balsi sacīja.

-    Ak, lūdzu! Zēns samulsa. Sauciet mani par Jonu.

Reģistratore pasmaidīja, piespieda pogu, un zēns

izdzirda klikšķi, kas atslēdza durvis pa kreisi no galda.

-    Vari doties iekšā, viņa mudināja.

Tad viņa ievēroja zēna samulsumu un apjauta tā cēloni. Durvis kopienā netika slēgtas. Nevienas. Vismaz nevienas no tām, par kuru esamību Jona zināja.

-    Slēgtas tāpēc, lai aizsargātu atmiņu saņēmēja privātumu, jo viņam ir svarīgi koncentrēties, sieviete paskaidroja. Taču tas nebūtu iespējams, ja iedzīvotāji te klīstu, meklējot divriteņu remontdarbnīcu vai ko tam­līdzīgu.

Jona, mazliet nomierinājies, iesmējās. Sieviete šķita ļoti draudzīga, un tā bija taisnība; tas bija kopienā plaši iecienīts joks divriteņu remontdarbnīcu tik bieži pār­vietoja, ka neviens īsti nezināja, kur tā atrodas.

Tev nav jābaidās, te nav nekā bīstama, sieviete uzmundrināja. Tomēr, ieskatoties sienas pulkstenī, viņa piebilda, viņam nepatīk, ja kāds jāgaida.

Jona steigšus pārkāpa pāri slieksnim un atklāja, ka atrodas patīkami mēbelētā dzīvojamā telpā.

Tā mazliet līdzinājās.viņa ģimenes vienības miteklim. Mēbelēm kopienas mājās biļa vienots standarts: prak­tiskas, robustas, ar skaidru funkciju. Gulta gulēšanai. Galds, lai pie tā ēstu. Rakstāmgalds mācībām.