Devējs

No rīta, savā istabā ģērbdamies, Jona bija izmēģinājis bezrūpīgu un mundru soli, kādā kāpt uz skatuves, kad pienāks viņa kārta. Tagad tas viss bija aizmirsts. Viņš vienkārši piespieda sevi piecelties un spert soli, kas šķita neiedomājami smags un neveikls, un doties uz priekšu, augšā pa kāpnēm, pāri skatuves laukumam, līdz nostājās līdzās runātājai.

Sieviete mierinoši aplika roku ap saspringtajiem zēna pleciem.

-    Jonam uzdevums nav piešķirts, viņa informēja pūli, un zēna sirds pamira.

Tad viņa turpināja. Jonu mēs esam izredzējuši.

īsu brīdi zēns tikai izbrīnā mirkšķināja acis. Ko tas nozīmēja? Viņš juta, ka auditorija nemierīgi sarosās. Arī skatītāji bija neziņā.

Noteiktā balsī sieviete turpināja:

-    Jona ir izredzēts būt par mūsu nākamo atmiņu saņēmēju.

Tad viņš izdzirda vienotu elpas vilcienu: šķita, ka ikviens zālē sēdošais pilsonis pēkšņi ieelpoja, lai paustu izbrīna pilnu jautājumu, kas visiem bija uz lūpām. Zēns redzēja skatītāju sejas, bijībā ieplestas acis.

Un tomēr viņš joprojām neko nesaprata.

-     Šāda izraudzīšana notiek ārkārtīgi reti, vecajo vadītāja atklāja zālē sēdošajiem. Mūsu kopienai ir tikai viens atmiņu saņēmējs, kas vēlāk arī apmāca savu pēcteci.

-     Mūsu pašreizējais atmiņu saņēmējs kopienā darbo­jies jau ļoti ilgi, viņa turpināja.

Jona sekoja sievietes acu skatienam un ievēroja, ka viņa lūkojas uz vienu no vecajo vidus. Vecajo komitejas locekļi sēdēja visi kopā, un vadītāja nopētīja kādu, kurš sēdēja vidū, tomēr dīvainā kārtā šķita atšķirts no visiem. Šo vīru Jona iepriekš nebija ievērojis, viņam bija gaišas acis un bārda. Viņš uzmanīgi vēroja Jonu.

-    Pēdējās izvēles laikā mēs pieļāvām kļūdu, nopietni skaidroja vecajo vadone.

-     Tas notika pirms desmit gadiem, kad Jona vēl bija pavisam mazs. Nekavēšos pie šī stāsta, jo tas visiem liek justies ļoti neērti.

Jona nezināja, par ko viņa runā, bet skatītāju zālē tiešām jautās apmulsums.

Klausītāji nemierīgi grozījās krēslos.

-    Šoreiz nesteidzāmies, viņa turpināja. Vēl vienu neveiksmi nevaram atļauties.

-    Dažkārt, viņa klāstīja, balsij kļūstot nedaudz gai­šākai un kliedējot saspringumu auditorijā, mēs neesam pilnīgi pārliecināti par piešķirtajiem darba pienākumiem pat pēc visrūpīgākās novērošanas. Reizēm raizējamies, vai darba veicējs pietiekami attīstīsies, vai apmācības laikā apgūs visas nepieciešamās iemaņas. Galu galā vienpadsmit gadus vecie vēl ir bērni. Tas, ko mēs novē­rojam kā rotaļīgumu un pacietību, tātad īpašības, kas nepieciešamas aprūpētājam, pieaugot varētu izrādīties vieglprātība un laiskums. Tāpēc novērošanu turpinām arī apmācības laikā un, ja nepieciešams, koriģējam uzve­dību. Savukārt atmiņu saņēmēju apmācības laikā nevar novērot, un mēs nevaram koriģēt viņa izturēšanos. Tas skaidri teikts noteikumos. Kamēr viņš tiek sagatavots atmiņu saņēmēja darbam, kurš šajā kopienā ir cienīja­mākais, viņam jābūt vienam, nošķirtam no pārējiem.

Viens? Nošķirts? Jona klausījās pieaugošā nemierā.

-     Tāpēc izvēlei jābūt pamatīgi izsvērtai. Komitejas lēmumam jābūt vienprātīgam un vienbalsīgam. Šajā jau­tājumā komiteja nedrīkst šaubīties pat ne brīdi. Ja izrau­dzīšanas procesa laikā kāds no komitejas ziņo par šaubu pilnu sapni, kandidātu acumirklī var svītrot no izraudzīto saraksta. Jonu, iespējamo atmiņu saņēmēju, izvērtējām jau pirms vairākiem gadiem. Mēs viņu ļoti rūpīgi esam vērojuši, un mums nav gadījies neviens šaubu pilns sapnis. Viņš uzrādījis visas īpašības, kas nepieciešamas atmiņu saņēmējam.

Roku joprojām uzlikusi Jona pleciem, vecajo vadītāja uzskaitīja īpašības, kas nepieciešamas izredzētajam pos­tenim.

-   Saprāts, viņa teica. Mēs zinām, ka mācībās Jona allaž bijis izcils skolnieks.

-    Godprātīgums, viņa minēja nākamo īpašību. Tā­pat kā mums visiem, Jonam gadījušies dažādi sīki pārkā­pumi. Viņa zēnam uzsmaidīja. Mēs to zinām. Pastā­vīgi cerējām, ka viņš pats sevi ieteiks rājienam, un tā arī vienmēr noticis.

-    Drosme, viņa turpināja. Tikai viens no klāteso­šajiem reiz bijis pakļauts stingrajai apmācībai, kas jāsa­ņem atmiņu saņēmējam. Protams, viņš ir visgodājamā­kais kopienas loceklis: pašreizējais saņēmējs. Tieši viņš mums vēl un vēlreiz atgādināja par to, ka šim procesam nepieciešama drosme.

-Jona, viņa vērsās pie puikas, bet runādama tik skaļi, lai arī visi zālē sēdošie varētu viņu sadzirdēt, apmācī­bas laikā tev būs jāsastopas ar sāpēm. Fiziskām sāpēm.

Jona sajuta bailes trīsuļojam krūšu apvidū.

-    Tādas tu nekad neesi izjutis. Jā, protams, esi nobrā­zis celi, krītot no divriteņa. Nu labi, arī pirkstu iespiedis durvīs.

Jona pamāja, atceroties negadījumu un nožēlojamo sajūtu pēc tam.

-      Bet tagad tev būs jāstājas pretim, viņa maigi paskaidroja, tādām sāpēm, kādas neviens no mums nav spējīgs saprast, jo nekad tādas nav pieredzējis. Arī pats atmiņu saņēmējs nespēj aprakstīt šīs sāpes, tikai atgādina, ka tu tās iepazīsi, tāpēc tev būs nepieciešama ārkārtīgi liela drosme. Tam mēs tevi nevaram sagatavot. Tomēr nešaubāmies, ka drosmes tev netrūkst, viņa zēnu iedrošināja.

Jona nepavisam nejutās drosmīgs. Vismaz ne tagad.