Devējs

-    Kungs, Jona uzmanīgi ieteicās, būs ļoti intere­santi noklausīties jūsu dzīvesstāstu un dzirdēt jūsu atmi­ņas. Atvainojiet, ka pārtraucu pusvārdā, viņš steidzīgi piebilda.

Vecais vīrs nepacietīgi pamāja ar roku. Lūdzu, nekā­das atvainošanās šajā istabā! Tam nav laika.

-     Labi, Jona turpināja un samulsis apzinājās, ka atkal pārtrauc runātāju, mani tas tiešām interesē, negribu teikt, ka ne. Bet īsti nesaprotu, kāpēc tas ir tik svarīgi. Es varētu veikt kādu pieaugušā darbu kopienā un atpūtas laikā nākt šurp un klausīties stāstos par jūsu bērnību. Man tas patiktu. Patiesībā, viņš piebilda, to esmu darījis vecļaužu namā. Vecļaudīm patīk stāstīt par savu bērnību, un klausīties bija diezgan aizraujoši.

Vīrs noliedzoši pakratīja galvu.

-    Nē, nē, viņš sacīja, laikam neizteicos pietiekami saprotami. Tās nebūs atmiriJs par manu bērnību.

Viņš atslīga atpakaļ, galvu atbalstījis polsterētā krēsla atzveltnē.

-     Tās būs pasaules atmiņas, viņš nopūtās. Par to, kas bija pirms tevis, pirms manis, pirms iepriekšējā atmiņu saņēmēja un vēl daudzas paaudzes pirms tam.

Jona sarauca pieri.

-    Visas pasaules? Viņš neticēja savām ausīm. Es nesaprotu. Jūs domājat ne tikai mūsu? Ne tikai mūsu kopienas atmiņas? Vai jūs domājat arī atmiņas no Citu­rienes?

Zēns mēģināja to aptvert.

-    Piedodiet, kungs, es īsti nesaprotu. Varbūt neesmu pietiekami gudrs. Nesaprotu, ko jūs domājat, kad sakāt "visa pasaule" vai "paaudzes pirms tam". Man šķita, ka esam tikai mēs. Man šķita, ka ir tikai tas, kas notiek tagad.

-     Ir vēl daudz kas vairāk. Tas viss, kas ir aiz: tas, ko mēs saucam par Citurieni, un tas, kas noticis sen, sen. Kad mani izvēlējās, saņēmu visas šīs atmiņas. Un šeit, šajā istabā, vienatnē to atkal un atkal izdzīvoju. Tā uzkrājas gudrība. Un tā mēs varam veidot savu nākotni.

Brīdi atpūties, viņš dziļi ievilka elpu.

-    Atmiņas ļoti noslogo, viņš atzina.

Pēkšņi Jonam vecā vīra kļuva žēl.

-     Tas ir tā, it kā… Vīrs apklusa, domās mēģinā­dams atrast piemērotāko salīdzinājumu. Tas ir tā, it kā brauktu lejup no kalna pa dziju sniegu, viņš bei­dzot sacīja. No sākuma tas ir tik pacilājoši: ātrums, auksti svelošs, dzidrs gaiss, bet tad sniegs pie ragavām līp arvien biezāks, slieces kļūst smagākas un tu palēnini gaitu, lai tiku uz priekšu, ir smagi jāstumj un…

Viņš pēkšņi papurināja galvu un pētoši uzlūkoja Jonu. To tu nespēj iztēloties, vai ne?

Jona izskatījās apmulsis. Nē, nespēju gan.

-    Saprotams. Tu taču nezini, kas ir sniegs, vai ne?

Jona noliedzoši pakratīja galvu.

-    Vai kas ir ragavas? Slieces?

-    Nē, kungs, to es nezinu, Jona atbildēja.

-    Lejup no kalna? Vai tas tev kaut ko izsaka?

-    Nē, neko.

-    Labi, tad te arī ķersimies pie lietas. Man nebija īsti skaidrs, ar ko sākt. Apgulies uz gultas ar seju pret segu! Vispirms novelc tuniku.

Mazliet nobažījies, Jona darīja, kā sacīts. Zem pleciem viņš sajuta gultas pārklāja elegantā auduma zīdaino pie­skārienu. Zēns noskatījās, kā vīrs pieceļas un vispirms dodas pie sienas, kur atradās skaļrunis. Tāda pati ierīce bija redzēta katrā mājā, tomēr kaut kas te bija atšķirīgs. Šim skaļrunim bija slēdzis, ko vīrs veikli nospieda līdz galam, parādoties uzrakstam, kas vēstīja izslēgts.

Jona nespēja novaldīt izsaucienu. Tiesības izslēgt skaļruni tas bija kas nedzirdēts!

Tad vīrs pārsteidzoši ātri atgriezās tajā istabas stūrī, kur atradās gulta, un apsēdās uz krēsla līdzās Jonam, kurš gulēja nekustēdamies, gaidot, kas notiks turpmāk.

-    Aizver acis! Atbrīvojies! Tas nebūs sāpīgi.

Jona atcerējās, kā iepriekš vecais vīrs viņu bija iedro­šinājis un pat mudinājis uzdot jautājumus.

-     Kas tagad notiks, kungs? zēns vaicāja, cerēdams noslēpt uztraukumu.

-      Pārraidīšu tev atmiņas par sniegu. Vecais vīrs uzlika rokas uz Jonas kailāi«iuguras.

11

Sākumā Jona neko nejuta. Tikai vieglu vecā vira roku pieskārienu savai mugurai.

Zēns mēģināja atbrīvoties un elpot vienmērīgi. Telpā valdīja pilnīgs klusums, un uz bridi Jona nobijās, ka jau pirmajā dienā būs sevi apkaunojis, apmācībā vienkārši aizmiegot.

Tad viņš nodrebēja. Pēkšņi zēns apjauta, ka roku pie­skāriens rada aukstumu. Tajā pašā bridi ieelpojot viņš manīja, ka gaiss ir mainījies, kļuvis saltāks, pat viņa paša elpa dvesa aukstumu. Jona aplaizīja lūpas, un mēle sajuta auksto gaisu.

Tas bija pārsteidzoši, bet ne biedējoši, vismaz ne tagad. Jona bija enerģijas pilns un atkal ieelpoja, tīksmi izbaudot salto gaisu. Tagad aukstums virpuļoja ap visu augumu. Tas pūta uz rokām, kas gultā rāmi gulēja gar sāniem, pārklāja muguru.

Jona vairs nejuta vecā vira roku pieskārienu.

Viņš sastapās ar kaut ko pilnīgi jaunu, it kā kniep­adatas dūrieniem. Tomēr tā bija maigāka sajūta, bez sāpēm. Viņa augumu un seju pārklāja sīki, auksti, spal­vai līdzīgi pieskārieni. Zēns atkal izbāza mēli un uztvēra kādu no šiem gaisīgajiem punktiem. Tas tūlīt izzuda, bet tad viņš noķēra vēl vienu un vēl… Neatvairāmi gri­bējās smaidīt.