Devējs

Visi bija sarindoti pēc numuriem, ko saņēmuši dzim­šanas secībā. Pēc vārda došanas numurus lietoja reti. Tomēr katrs bērns savu numuru labi zināja. Dažkārt vecāki to izmantoja, lai apsauktu kādu nerātni, norādot, ka palaidnīgas uzvedības dēļ var zaudēt vārdu. Jona vien­mēr ieķiķinājās izdzirdot, ka kāds no vecākiem sakaiti­nātā balsī asi uzsauc brēcošam mazulim:

Nu jau pietiek, divdesmit trīs!

Jonas numurs bija deviņpadsmit. Viņš togad pie­dzima kā deviņpadsmitais jaunbērns. Tas nozīmēja, ka savā vārda došanā viņš jau varēja stāvēt pats uz savām kājām un drīz sāka runāt un staigāt. Vienu divus gadus tas viņam deva dažas priekšrocības salīdzinājumā ar grupas biedriem, kas bija dzimuši vēlākos tā paša gada mēnešos. Tomēr ap trim gadiem vecuma starpība parasti izlīdzinājās.

Pēc triju gadu sasniegšanas bērni progresēja apmē­ram vienādi, lai gan pēc numuriem tomēr varēja pateikt, kurš grupā ir vecāks par pārējiem. Teorētiski pilns Jonas numurs bija 11-19, jo bija vēl citi 19 citās vecuma grupās. Un šodien, kad tika iecelti jauni vienpadsmitgadnieki, bija pat divas vienpadsmitgadnieku grupas. Pus­dienas pārtraukumā viņi bija sasmaidijušies ar kautrīgu meiteni, vārdā Harieta, no jaunās vienpadsmitgadnieku grupas.

Šāds stāvoklis bija iespējams tikai dažas stundas. Pavisam drīz viņam jau būs divpadsmit, nevis vienpa­dsmit, un tad vecumam vairs nebūs tādas nozīmes. Kaut arī apmācību vēl nebeidzis, viņš jau būs pieaugušais tāpat kā viņa vecāki.

Ašera numurs bija četri, un viņš sēdēja priekšējā rindā. Tātad viņš savu darbu saņems kā ceturtais pēc kārtas.

Fionai bija astoņpadsmitais numurs, viņa atradās Jonam pa kreisi, savukārt otrā pusē divdesmitā numura vietā sēdēja zēns, vārdā Pjērs, kuru Jona īpaši augstu nevērtēja. Pjērs bija pārmēru nopietns, ar viņu nebija iespējams pajokot, turklāt viņš bija īdētājs un pļāpa.

Vai esi pārlasījis noteikumus, Jona? Pjērs vien­mēr nopietni čukstēja. Man liekas, ka tas īsti neatbilst noteikumiem.

Protams, tas vienmēr bija kaut kas mazsvarīgs, par ko citi nelikās ne zinis: piemēram, atpogāt tuniku, ja diena bija vējaina, mazliet iemēģināt drauga divriteni, lai izjustu, vai tas tiešām ir atšķirīgs.

Divpadsmitgadnieku sākotnējo ceremonijas runu sa­cīja vecajo vadītāja, kopienas līdere, kuru ievēlēja ikkat­rus desmit gadus. Runa vienmēr bija gandrīz nemainīga: atmiņas par bērnības laiku un sagatavošanās periodu, par atbildību pieaugušo dzīvē, par nepārvērtējamo darba nozīmi, par gaidāmās apmācības svarīgumu.

Tad vecajo vadītāja turpināja.

Šis ir laiks, kad mēs apzināmies atšķirības, viņa sacīja, lūkodamās divpadsmitgadniekiem sejā. Visus šos gadus esat centušies iederēties, iekļauties uzvedības standartos un izravēt ikkatru impulsu, kas jūs varētu padarīt atšķirīgus no grupas. Bet šodien mēs svinam atšķi­rīgo. Tieši atšķirīgais ir noteicis, kas jūs būsiet nākotnē.

Vecajo vadītāja sāka aprakstīt šī gada grupu un dažā­dos raksturus, lai gan nevienu vārdā nenosauca. Viņa minēja, ka grupā esot viens ar īpašām aprūpes spējām, vēl kāds, kurš izrādījis sevišķu pieķeršanos jaunbērniem. Viņa minēja kādu ar neparastām spējām dažādu izgudro­jumu jomā, un vēl kādam acīmredzamu prieku sagādājot fizisks darbs. Jona nemierīgi grozījās krēslā, mēģinādams saprast, par kuriem grupas biedriem ir runa. Bez šau­bām, lieliskā aprūpētāja bija neviena cita kā Fiona, kas sēdēja no viņa pa kreisi; viņš atcerējās maigumu, ar kādu viņa mazgāja vecļaudis. Spējas zinātnē attiecās uz Bendžaminu puisi, kurš rehabilitācijas centrā bija izgudro­jis jaunu un noderīgu iekārtu.

Tomēr neko tādu, lai pazītu pats sevi, Jona nespēja saklausīt.

Visbeidzot vecajo vadītāja pateicās komitejai par neatlaidīgajām pūlēm, visu gadu tik uzcītīgi veicot novē­rojumus. Vecajo komitejas locekļi stāvēja kājās un cie­nīgi saņēma aplausus. Jona ievēroja Ašeru žāvājamies, ar plaukstu pieklājīgi aizsedzot muti.

Visbeidzot vecajo komitejas vadītāja izsauca uz ska­tuves numuru viens, un darbu piešķiršana varēja sākties.

Katrs paziņojums aizņēma diezgan daudz laika, ikvienam saņēmējam tika veltīta runa. Jona mēģināja koncentrēt uzmanību, kad numur viens, laimīgi smai­dot, saņēma savu darba uzdevumu kā zivju inkubatora darbiniece. Viņas bērnībai tika veltīti uzslavas vārdi par neskaitāmām brīvprātīgā darba stundām, kas pavadītas pie inkubatora, un acīmredzamo interesi par kopienai tik svarīgo pārtikas nodrošināšanas procesu.

Numur viens viņu sauca Madelīna aplausu pava­dīta devās atpakaļ uz sēdvietu, pie krūtīm lepni nesot jauno nozīmīti, kas īpaši darināta zivju inkubatora darbi­niekam. Jona pavisam noteikti priecājās, ka šis darbs nu bija aizņemts; viņš to nebūt neiekāroja, tomēr Madellnai veltīja uzmundrinošu smaidu.