Dana un Otrā pasaule

Šī telpa, kurā viņi tagad iegāja, bija noliktava, kurā netrūka augstu plauktu ar priekšmetiem, kas bija bojāti, tika restaurēti vai vienkārši nebija izlikti apskatei. Gar noliktavas sienām bija vairākas durvis ar dažādiem uzrakstiem, un pie vienām no tām Viola apstājās. Arī šeit bija tāda pati akmens ripa kā iepriekš, bet šoreiz meitene varēja labi redzēt, kā Viola pieskaras ripas sim­boliem, kuru secību noteikti būtu grūti iegaumēt. Dažas no zīmēm zem viņas kaulainajiem pirkstiem iedegās košāk dzeltenas, bet tūliņ atguva ierasto spožumu. Uz­reiz pēc tam durvis atvērās. Uzraksts uz durvju plāk­snītes vēstīja: "Suzuluru akmens. Bez atļaujām ienākt aizliegts."

Esam klāt. Nākamais Suzuluru akmens! Viola teju svinīgi paziņoja, ar plašu rokas vēzienu norādot uz vienkāršo telpu, kuras vienīgā mēbele bija akmens podests, uz kā atradās liels akmens, kam viena puse bija noslīpēta ideāli gluda. Nezin kāpēc Danai šis vēsās gais­mas apspīdētais akmens atgādināja kapakmeni. Nedaudz noskurinājusies, meitene iesoļoja telpā.

Kā Viola jau bija stāstījusi, šī telpa bija īpaši izvei­dota, lai labāk saglabātu Suzuluru akmeni, tāpēc gaisa temperatūra te bija zema, kā ledusskapī. Lai gan meitene centās nepievērst tam uzmanību, uz rokām tomēr parā­dījās zosāda.

Kad visi bija iegājuši iekšā, durvis aiz viņiem aiz­vērās, un telpu izgaismoja maģiskā gaisma. Apskatījusi akmeni, Dana secināja, ka tas ne ar ko daudz neatšķiras no iepriekšējiem — akmens kā akmens, un virsū, izvie­toti vairākās rindās, tie paši nesaprotamie raksti. Vie­nīgais, kas to atšķīra no iepriekšējiem, bija akmenī izkalta stilizēta ūdens lāse, kas simbolizēja ūdeni.

-    Nojaušu, ka nav jēgas lieki tērēt laiku, Nokss pār­trauca klusumu un nostājās pretī tekstam uz akmens.

-    Jā, Dana piekrita. Tikai lasi pa rindai, lai man vienkāršāk pārtulkot.

Kofots bija ar mieru, un teksts, ko viņš nolasīja, iz­klausījās šādi:

"Tūkstošiem gadu Kāds licis zemēm gaidās drebēt. Tumsas ēna tuvosies, Bet būs, kas turēs pretī. Tie četri,

Kas izsijāti pa tukšo zemi Un miegu atdusēties likti, Tiks celti.

Lai dzelme tavs pretinieks, Kad asinis tas vēlēsies, Bet nedomā, Ka viss tik parasti,

Kad tāli šķiet krasti."

-    Viss ir saprotams, izņemot to, kāpēc dzelmei vajag asinis un vai krastu tālums ir papildu mīkla, Prizmo, pieri saraucis, prātoja.

-     Dzelme vēlas asinis? atkārtoja Viola. Varbūt tas ir saistīts ar upurēšanu? Upurēšana… viņa domīgi atkārtoja, lūkojoties zemē, it kā censtos kaut ko atce­rēties.

-     Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar dzejoli, bilda Dana. Noks, vai senecīlu valodā arī ir dzimtes?

-    Tu domā sieviešu un vīriešu?

-    Jā. Tās pašas.

-    Ir dzimtes, bet kāpēc tu tā jautā?

-     Vai tu pareizi iztulkoji teikuma daļu "kad asinis tas vēlēsies"? Vārds "dzelme" taču ir sieviešu dzimtē, nevis vīriešu.

Iekams ko atbildēt, Nokss vēlreiz pagrieza purnu pret akmeni un pārlasīja tekstu.

-     Es iztulkoju pareizi — "dzelme" sieviešu dzimtē, bet "tas" vīriešu dzimtē. Ja vien dzelme nav domāta kā bezdzimuma būtne — "tas", nevis "kas", Nokss minēja.

-    Tādā gadījumā tiktu lietots vārds "tā".

-    Tas tiesa, kofots piekrita. Teju visām Apakšzemes valodām gramatika ir līdzīga, bet pārlieku labi es to nepārzinu. Protams, runāšanas līmenī problēmu nav, bet, ja man liktu skaidrot, kāpēc tā ir, tad gan man ķepas nolaistos.

-    Labi, nesāksim iztirzāt gramatikas likumus, Dana atteica un nopūtās.

-     Par ko jūs tieši runājat? Par nesaskaņu starp vār­diem "dzelme" un "tas"? Prizmo interesējās.

-    Jā, par to pašu.

-    Man nenāk prātā nekāds loģisks izskaidrojums. Acīm­redzot tā ir mīkla.

-    Un iespējams, ka to varēs atminēt tikai tad, kad šo tekstu būs papildinājušas vēl pāris rindas, kuras parasti nāk klāt, kad esmu gandrīz jau nokļuvusi galā, Dana atgādināja. Bet ir vēl kas. Noks, vai tu atceries dzejoli, kuru iepriekšējā reizē pieminēja Hapitors?

-    Hapitors? Jūs teicāt — Hapitors? Viola, lūkojoties uz meiteni, strauji pārjautāja. Bija grūti saprast, vai viņas pārsteigums ir patīkams vai ne. Iespējams, ka no abiem pa drusciņai.

-     Jā, Dana viņai atbildēja. Vai jūs atceraties, kā stāstīju par to, ka Uguns Sargātājs ir Pūķu kalnā? Hapitors mums nedaudz palīdzēja to atrast, pastāstot par dzejoli, kas vēsta par dārgumu meklētāju. Viņš mums atklāja, ka šis dzejolis ir stāsts par Suzuluru akmens atrašanās vietu un nedaudz arī par pārbaudījumu, meitene klāstīja. Par laimi, Violu šīs skaidrojums, šķiet, apmierināja.

-   Es atceros, kā viņš to stāstīja, ierunājās Nokss, bet nespēšu atkārtot.

Arī Prizmo un Viola, lai gan abi šo dzejoli bija dzirdē­juši, nespēja noskandēt šīs pāris svarīgās rindas.

-    Tad būs jāiztiek bez tā, mazliet vīlusies noteica meitene, un uz brīdi telpā iestājās klusums.

-     Es vēl domāju par tur minētajām asinīm, lūko­joties akmenī, domīgi atsāka Viola. Diezin vai, lai atrastu Sargātāju, būs jāveic upurēšanas rituāli… Bet nav arī pateikts, kāpēc šķiet tāli krasti. Ja vien… Jā, skaidrs. Tas ir vienkārši!