Dana un Otrā pasaule

-    Ak, ko jūs! Ziņa, ka ieradīsities, pie manis nonāca laicīgi, Viola smaidot atbildēja un pēc tam, pastiepusi roku ari Danai, sacīja: Man liels prieks jūs redzēt atkal!

-    Man tāpat, meitene atsaucās.

Kad visi bija apsveicinājušies un sarokojušies, Viola ar vieglu žestu norādīja uz krēsliem pie viņas kabineta galda. Visi apsēdās.

-    Kā redzu, jūs esat paņēmuši līdzi vēl vienu palīgu, Viola piezīmēja, nopētīdama Noksu, kas bija notupies blakus meitenes krēslam.

-    Viņa savādi ož, Dana dzirdēja kofotu nočukstam.

-     Jā, viņš arī iepriekš mums palīdzēja ar Sutuluru akmens teksta izlasīšanu.

-    Jūs domājat Suzuluru?

-    Jā, jā, to pašu, Dana apstiprināja un sajuta, ka vai­gos sakāpj karstums. Viņa jutās neērti, ka runā muļķības Violas kundzes klātbūtnē. Vārds patiesi nebija tik garš un sarežģīts, lai to nevarētu iemācīties. Varbūt kādreiz, kad Dana būs nosaukusi visus iespējamos aplamos šā vārda variantus, beigās viņa to izrunās arī pareizi.

-    Ak, tad jau viss nokārtojas, turpināja Viola. Pre­tējā gadījumā mums būtu jāmeklē kāds valodu speciā­lists no pilsētas, bet nu mums par to vairs nav jāraizējas. Vai Medaljons ir pie jums? viņa jautāja, nopētīdama Danas kaklu. No meitenes plānās jakas apkakles vīdēja zelta ķēdīte, bet tā vietā, lai Medaljona klātesamību apliecinātu ar vārdiem, Dana to izvilka ārā un ļāva tam kabineta lampu sārtajā gaismā iezaigoties.

-    Mēs vēlamies noskaidrot, kur atrodas šis akmens, lietišķi ierunājās Prizmo.

-    Muzeja pagrabstāvā, telpā, kurā tiek uzturēta noteikta temperatūra, lai akmenim nekas nenotiktu. Es gan nešau­bos, ka akmens arī bez šādiem drošības pasākumiem saglabātos vēl gana ilgi, bet drošs paliek drošs, Violas kundze paskaidroja. Ja drīkst jautāt, kur Jūs apmetīsities, ja Sargātāja modināšana ievilksies vairāk nekā vienu dienu?

-    Tepat, pilsētā, Prizmo atbildēja.

-    Jauki, Viola, pamājusi ar galvu, noteica. Pēc tam viņa pievērsās meitenei. Bet tagad, Danas jaunkundze, lūdzu, apmieriniet manu ziņkāri! Pastāstiet, kā jums gāja iepriekšējos ceļojumos, atmodinot Sargātājus. Ja nemaldos, tad tie bija Zemes un Uguns Sargātāji.

-    Jā. Pirmais bija Kairbs, Dana iesāka, saprotot, ka tagad kādu laiku viņi pavadīs kabinetā un meitenei vajadzēs stāstīt par to, cik tālu ir tikusi.

Rudmates stāsts kopā ar atbildēm uz Violas jautāju­miem aizņēma aptuveni pusstundu. Uzzinājusi visu, ko vēlējās, vecā drūble beidzot piecēlās, lai dotos pie Suzuluru akmens.

-    Filip! Violas kundze uzrunāja sargu, kad viņi bija ienākuši zālē pie galvenās ieejas.

-     Jā, kundze? sargs strauji atsaucās un tikpat ātri centās paslēpt savu avīzi zem galdiņa, kas tam bija blakus.

-    Lūdzu, kamēr es neesmu savā kabinetā, nepieņemt nekādus viesus.

-    Jā, kundze.

To pateikusi, Viola devās garām lielajām kāpnēm uz otro stāvu un iegāja gaitenī, kas veda pa kreisi no tām. Tur gar vienu sienu uz gaišiem podestiem stāvēja dažādi eksponāti, kas tika turēti zem stikla kupoliem, bet gar otru sienu bija izvietoti galdi ar attēliem no izrakumiem un dažādiem informatīviem uzrakstiem, no kuriem varēja saprast, ka viņi tagad atrodas zālē, kas ir veltīta Apakšzemes aizvēsturei. Pa plašajiem logiem virs gal­diem gaisma burtiski lauzās iekšā gaišajā gaitenī, liekot žilbt acīm, kas vēl nebija apradušas no krāsaino vitrāžu radītās pustumsas, kura valdīja zālē pie galvenās ieejas. Gaiteņa marmora grīdu sedza sarkans paklājs ar iešū­tiem zelta pavedieniem — tie bija sava veida virziena rādītāji, lai gājēji tikai dodas uz priekšu un nenoklīst kaut kur no ceļa. Pie eksponātiem stāvēja reti to aplū­kotāji, kas garām ejošajai četrotnei nepievērsa lielu uzma­nību, ja nu vienīgi mazliet izbrīnīti nolūkojās, kā pa gaiteni aizsoļo kofots, kas šim prestižajam muzejam bija visai neierasts, pat neiedomājams skats.

-    Mums — šeit! Violas kundze, kādā brīdī apstāju­sies, ierunājās un atvēra durvis, uz kurām bija rakstīts, ka ieeja atļauta tikai personālam.

Salīdzinot ar gaišo gaiteni, te bija tumšs. Vienkārši iekārtotajā telpā gar sienām bija plaukti, kuros netrūka dažādu koka un kartona saiņu. Tālāk bija galds ar pāris krēsliem un mazu virtuvi, bet telpas tālākajā stūrī atradās kāpnes, kas veda pazemē. Viola devās uz tām un, pieturoties pie metāla margām, sāka ceļu lejup. Pārējie sekoja.

Kāpiens bija īss, un drīz viņi nonāca citā gaitenī, kas šķita vēl retāk apmeklēts nekā iepriekšējais. Viola kādu gabalu viņus veda pa šo gaiteni, līdz apstājās pie lielām metāla durvīm un brīdi kaut ko darīja, stāvot pret pārē­jiem ar muguru. Danai pirmajā brīdī šķita, ka viņa ievada durvju kodu, jo no mugurpuses izskatījās, it kā viņas roka kustētos tieši tā. Pa pusei viņai bija taisnība. Kad biezās durvis atvērās un visi ar Violu pa priekšu iegāja telpā, meitene redzēja, ka pie durvīm uz sienas bija apaļa akmens ripa, uz kuras, izvietotas spirālē, bija zīmes, kas atgādināja rūnas un piedevām vēl mirdzēja dzintarainā krāsā.