Dana un Otrā pasaule

Prizmo ieskatījās pulkstenī un teica, ka līdz desmi­tiem ir vēl aptuveni divdesmit minūtes. Tas nozīmēja, ka ar tējas un kafijas baudīšanu viņi varēja nesteigties, bet, kad arī tas bija izdarīts, visi cēlās un devās ceļā uz muzeju. Lai izvairītos no ļaužu burzmas uz Zelta ielas, viņi gāja pa šķērsieliņām, un pie Violas nama ieradās dažas minūtes pirms norunātā laika. Viola, tērpusies tirkīzzilā kimono, ko nosedza mazāk uzkrītošs ceļotājas apmetnis, jau bija priekšā.

-      Nu, ko? viņa uzrunāja atnākušos. Vispirms dosimies pie soli, tad pie foriem, bet ar Strēlnieku ezera dienestu es jau sarunāju un paziņoju mūsu vēlmes, tā ka par to patlaban uztraukties būtu lieki, Violas kundze paziņoja un aicināja pārējos viņai sekot.

Vecajai drūblei bija zināmi savi ceļi, kā ātrāk un ērtāk nonākt pie pilsētas vārtiem. Pa mazo šķērsieliņu labirintu viņi ātri nokļuva pie dzīvnieku nojumes, kur tika "noīrēti" trīs serebrini, un, uzsēdušies dzīvniekiem mugurā, viņi izkļuva no aizsargsienu ieskautās pilsētas.

Kad viņi bija jājuši kilometrus divus, zaļganīgi brū­najā plašumā Dana ieraudzīja ēku kompleksu, kas slējās ezera krastā. Tas acīmredzot bija Violas pieminētais ezera dienests, taču uz to viņi vēl nedevās. Šobrīd jājēji vir­zījās gar ezeru uz tā pretējo krastu, kur bija redzami Kodolu kalnu zemākie pauguri, saukti par Soli kalniem. Tajos dzīvoja kentauri.

Lai tur nokļūtu, viņiem bija jāšķērso divi tiltiņi, kas bija uzcelti pār Žļarkālu upīti, kura, veidojot pussaliņu ap zvejnieku ciemu Felisu, iztecēja un arīdzan ietecēja Strēlnieku ezerā. Tuvojoties Soli ciemam, Dana ievēroja, ka te nav neviena drūbļa vai argekļa, kas tikai pastipri­nāja Danas pārliecību — kentauri ir izteikti vientuļnieki. Vienīgie, ko nu varēja satikt, bija mazi zvēriņi, piemē­ram, ķirzakas, kas bija izlīdušas no alām pasildīties, un paši kentauri, kuri ar interesi vēroja, kas ir izdomājis tos apciemot.

Lai gan Viola savu seju bija paslēpusi zem apmetņa kapuces, meitenei šķita, ka šo personu kentauri pazīst jau pa gabalu. Pārējos, viņiem nepazīstamos tie kārtīgi nopētīja, bet vislielāko uzmanību soli veltīja Noksam — acīmredzot viņiem šķita savādi, ka cilvēks sev līdzi ved kofotu, turklāt uz serebrina, nevis liekot tam skriet pakaļ.

Vērodami atnācējus, kentauri savā starpā pārmija arī pa kādam vārdam, bet, tā kā viņi to darīja klusi un svešā valodā, Dana sacīto nesaprata. Patiesībā, viņa jutās neērti. Meitenei radās iespaids, ka kentauri tikai aiz pieklājības neizrāda nepatiku, ka pie viņiem ir ieradušies viesi, un patiesībā viņi būtu priecīgāki, ja tie dotos prom. Citkārt Dana labprāt tā arī darītu, taču vizīti diemžēl nebija iespē­jams atcelt.

Kad serebrini bija samazinājuši ātrumu un, visbeidzot, apstājušies, pie viņiem pienāca kāds tuvāk stāvošs ken­tauru vīrietis. Viņš izskatījās vecs, ar gariem, brūniem matiem un bārdu, kā arī ar skarbu sejas izteiksmi un kuplām uzacīm. Viņa ķermeņa apakšējā daļa, kā jau visiem kentauriem, līdzinājās brūna zirga rumpim, un vienīgais, kas šos atšķīra no klasiskajiem kentauriem, bija ragi, kas līda ārā no matiem. Šim bārdainim tie līdzi­nājās auna ragiem, bet tuvumā netrūka arī indivīdu ar briežu, kalnu kazu un citu dzīvnieku ragiem.

Tuvāk pienākušais soli uzrunāja Violu Danai nezi­nāmā valodā, bet, kad pēc brīža meitene atcerējās, ka kentauri bieži lieto ecīlu valodu, soli teiktais tūdaļ tapa saprotams.

-     …ir atrodams pazemes alā, aptuveni divus enomus no ezera krasta. Mēs, visi soli, tekstu jau zinām no gal­vas, bet man nekas nebūs pretī, ja jūs to vēlēsities ap­lūkot arī savām acīm, kentaurs ducināja zemā balsī, ar savām tumšajām acīm lūkojoties uz drūbli. Viņa sejā no viesmīlības nebija ne smakas. Danai šķita, ka īpašu ne­patiku viņš jūt tieši pret Violu.

-     Jā, mēs būtu pagodināti par šādu iespēju, Viola salti atbildēja vecajam kentauram. Kaut arī viņa sēdēja serebrina mugurā, viņa tik un tā uz kentauru lūkojās no apakšas, jo augumā tie bija teju divreiz augstāki nekā lielās kirzakas.

-    Sekojiet man! kentaurs īsi teica un, brūnajai astei noplandot, pagrieza viņiem muguru.

Dana nojauta, ka vienīgā ekskursija, kas viņiem tiks piedāvāta, būs ceļš līdz uzrakstam un atpakaļ, tāpēc viņa centās izmantot gadījumu un apskatīt kentauru dzīves­vietu, cik vien iespējams.