Dana un Otrā pasaule

-    Izsenis Druīdu miegu lieto tie, kam ir jānodzīvo līdz kaut kādam laika brīdim un kas tāpēc nevar atļauties riskēt ar savu dzīvību un veselību, dzīvojot parastu dzīvi. Vēl nav sasniegta tāda lieta kā nemirstība. Pat paši dievi, kā zinām, patlaban ir miruši, lai arī tiek uzskatīti par Apakšzemes radītājiem.

Tā kā brokastis jau bija paēstas un nekas cits, ko vaicāt, nenāca prātā, meitene atvadījās no argekļa un atgriezās savā istabiņā. Tur viņa kalendārā nosvītroja vēl vienu aizvadītu dienu, bet pēc tam atzīmēja, ka Sargātājs numur trīs tiks meklēts pēc divām dienām.

-    Es nespēju noticēt, ka ir pagājušas tikai piecdesmit dienas. Spriežot pēc tā, cik daudz šajā laikā ir piedzīvots, šķiet, ka pagājusi vesela mūžība, Dana sacīja.

-     Drīz būs Jaunais gads, piezīmēja Nokss, kas šo­dien izskatījās visai miegains un slinks.

-Kad?

-    Pēc desmit dienām.

-    Tātad es te ierados četras dienas pēc Jaunā gada, Dana secināja.

-    Laikam gan.

-     Pienāks Jaunais gads, un es jau būšu atradusi trīs Sargātājus. Tad paliek tikai Debesu Sargātājs, un man šeit viss būs beidzies. Viņi visi būs atmodināti daudz laicīgāk, nekā es biju domājusi, meitene iepriecināta noteica, taču, paskatījusies uz Noksu, viņa secināja, ka ne visi par to priecājas. Tev viss kārtībā?

-    Vienkārši, kad tu būsi atradusi Sargātājus, mēs tik­simies daudz retāk. Kas zina, varbūt nemaz.

-      Nerunā tā. Mēs noteikti tiksimies. Ja man būs iespēja, es Apakšzemē iegriezīšos gana bieži, Dana solīja, tomēr domās vēl piebilda: "Ja vien neviens man neatņems atmiņas."

-    Es vēlētos kādreiz apskatīt Augšzemi, kofots sacīja. Tā taču ir tik milzīga! Un nav sadalīta četrās daļās.

-    Es nešaubos, ka tāda iespēja tev kādreiz būs. Vai nu legāli, vai nelegāli, Dana smaidot piebilda.

Nokss atbildēja ar tādu pašu viltīgu smaidu.

Turpmākā diena ne ar ko īpašu neizcēlās. Trijotne pamazām gatavojās jaunajai ekspedīcijai un prātoja, kādi izaicinājumi viņiem varētu stāvēt priekšā šoreiz. Līdz nākamajai dienai šī ziņa jau bija izplatījusies pa argekļu alām, un visi labprāt palīdzēja, cik spēja — vai nu ar padomu, vai uzmundrinājumu. Šoreiz neko vairāk arī nevajadzēja, nekādas somas netika kravātas, jo pilsēta atradās tuvu. Vajadzības gadījumā tur varēja noīrēt istabiņu uz nakti un paēst kādā ēdnīcā.

Kad pienāca ekspedīcijas diena, visi trīs ceļinieki agri piecēlās, kā pirmie un tobrīd vienīgie ēdnīcā ieturēja sātīgas brokastis, bet pēc tam devās uz alas izeju, kur jau gaidīja divi serebrini. Dana veikli uzsēdās vienam no serebriniem, bet Nokss, kaut ko drūmi bubinot, ielīda viņai klēpī.

-    Ko, tev arī serebrini nepatīk? Ne tikai snali? rud­mate pasmīnēja Noksa virzienā. Savā dzīvnieku grāmatā viņa bija pārbaudījusi, ka par snaliem sauc pūķus, kuru mugurā viņi bija ceļojuši uz Ēdienu svētkiem.

Serebrins klusi norūcās. Viņš bija dzirdējis Danas teikto un acīmredzot jutās mazliet aizvainots, ka viņš kādam nepatīk. "Interesanti, vai šiem serebriniem bija liels pārsteigums uz muguras vest kādu, kas spēj sarunā­ties vismaz ar kofotiem?" meitene smaidīdama prātoja.

-    ļūs paliksit uz vietas? Danai un Noksam uzsauca Prizmo, kura četrkājainis jau bija uzsācis ceļu.

-     Cerēji gan! Dana viņam atsaucās un mudināja savu serebrinu sekot ātrā solī.

Skrējienam uzņemot ātrumu, rudmatei bija iespēja vēlreiz pārliecināties, cik veikls skrējējs ir šis ķirzakveidīgais kustonis. Meitene pat sāka salīdzināt, vai tie ne­skrien ātrāk par zirgiem, taču beigu beigās bija spiesta atzīt, ka ar zirgiem viņa nebija tik bieži saskārusies, lai būtu par to pārliecināta.

Kad viņi bija pārgājuši tiltiņu pāri Žļarkālu upei, kas bija jāšķērso, lai nokļūtu otrā krastā un tiktu garām ezeram, kluso un vienmuļo serebrinu dipināšanu pie­peši iztraucēja divi lieli pūķi, kas pārlidoja viņiem virs galvas. Tiem bija lieli, melni spārni, garš, rūsgans čūs­kas ķermenis ar kaula dzelkšņiem, bet purns viscaur noklāts ar kaula ādu, kas tiem lika izskatīties kā iebāz­tiem milzīgās ķiverēs. Abi lidoņi devās no Kodolu kalnu puses uz Pūķu kalnu un nedz jājējiem, nedz kofotam lieku uzmanību nepievērsa.

-      Ik pa laikam te kāds lido pāri, nesatraucies, Prizmo, uz pūķiem pat īsti nepalūkojies, mierināja mei­teni. Par tevi kā par viegli noķeramu maltīti viņi sāktu prātot tikai tad, ja tu te klejotu viena.

-    Tie bija altefoti, paskaidroja Nokss.

Dana klusējot pamāja ar galvu un nolūkojās, kā abi pūķi uz sarkanā debesu fona pamazām sarūk līdz diviem maziem punktiņiem. Ja viņa satiktos ar šādu lidoni viena pati, tad noteikti turpat uz vietas nomirtu no šoka, jo tie bija milzīgi kā ziloņi un viņu garie zobi un arī ragi šķita draudīgāki nekā pieciem tīģeriem kopā. Šāds lidojošs plēsējs noteikti varētu tikt galā pat ar veselu lauvu baru.