Dana un Otrā pasaule

Istaba bija iekārtota pieticīgi, bet gaumīgi. Sienas bija krāsotas jūras zilā krāsā, kas izskatījās labi blakus ar tumši zilu audumu apklātajām gultām. Uz grīdas bija mīksts paklājs, bet pie sienas — liela eļļas glezna, kurā bija attēlots drūbļu zvejnieks, kas, atrazdamies mazā koka laivā, velk no ūdens zvejas tīklu. Telpā bija arī dīvāns ar galdiņu mierīgai pasēdēšanai, divas ērtas gul­tas, neliels skapis, kā arī durvis uz vannas istabu, kur bija nepieciešamās labierīcības, arī duša.

Dana labprāt iegāja dušā, bet pēc tam tūliņ kāpa gultā. Klausoties, kā tagad dušojas Prizmo, meitene paskatījās uz Noksu, kas pa to laiku jau bija iekārtojies dīvānā, un nevarēja vien nobrīnīties, ka viņu šeit vispār ielaida. Tiesa, drūblis, kas sēdēja pieņemšanas telpā un bija atbildīgs par atslēgām, izskatījās ļoti vecs, ar bie­zām brillēm uz deguna — kas zina, varbūt viņš Noksu nemaz nebija pamanījis. Bet, ja tas tā patiešām arī bija, tad labi vien ir, jo Dana noteikti justos vainīga, ja drau­gam būtu jānakšņo uz ielas.

PA STRAUMEI

Pamodusies Dana neatcerējās, par ko bija sapņojusi, bet zināja, ka tas ir saistīts ar Sargātāja atmodināšanu. Lai arī viņa bija dzirdējusi, ka zemapziņa spēj atrisināt to, ko nespēj apziņa, meitene tomēr nepūlējās sapni atcerēties. Vispirms, viņa šaubījās, ka tas viņai dotu kādas jaunas atbildes, bet galvenais — Dana jutās pār­lieku miegaina, lai gribētu ar to noņemties.

Viņa bija pamodusies agrāk par pārējiem. Uzmetusi aci logam, meitene redzēja, ka sarkanais rīts tikai tagad aust. Tā kā Prizmo un Nokss vēl cītīgi šņākuļoja, Dana nolēma pagulēt vēl mirklī, līdz modīsies argeklis. Meitene ievīstījās siltajā segā un aizvēra acis, taču viņai šķita, ka pagulējusi tikai dažas sekundes, kad Prizmo jau maigi raustīja viņu aiz pleca un teica, ka laiks celties.

-      Beidz gulšņāt! viņš skubināja meiteni. Tā kā Dana bija cilvēks, kam patīk pagulēt ilgāk, agra celšanās viņai nevedās viegli.

-    Jo ilgāk gulēsi, jo mazāk laika mums paliks brokas­tīm, un tā nu ir ēdienreize, ko nedrīkst lieki sasteigt, Prizmo pamācoši sacīja.

-      Tev jau katra ēdienreize ir tāda, kuru nedrīkst sasteigt, Dana smejoties atteica, beidzot saņēmusies izkāpt no gultas.

-    Arī fakts.

-    Vai kāds pieminēja brokastis? no dīvāna puses at­skanēja miegains ņurdiens.

Izstaipījušies un sagatavojušies uz iešanu, visi trīs pameta viesnīcas numuru un, aizslēguši durvis, devās lejā. Reģistratūrā sēdēja tas pats vecais drūblis, kas vakar, un arī šoreiz viņš Noksam nepievērsa nekādu uzmanību. Atdevusi viņam istabas atslēgas, trijotne devās brokastīs uz Prizmo izslavēto jūras velšu kafejnīcu.

-      Zivis gan nav īsti manā gaumē, Dana nedroši ierunājās, kad viņi bija atnākuši.

-     Tici man, ir kaut kas tāds, no kā tu nespēsi atteik­ties. Šeit viss ir svaigi vests no zvejnieku ciema Felisas, un tas nozīmē — tikai labākās zivis, gaidāmo maltīti slavēja Prizmo un drošu soli devās pie letes, aiz kuras stāvēja kafejnīcas darbinieks, gatavs apkalpot savus šīs dienas pirmos apmeklētājus.

-     Mums, lūdzu, divas karlīles gaļas mērcē, ceptas, argeklis pasūtināja un, paraudzījies uz Noksu, kas bija palicis kafejnīcas ārpusē pie āra galdiņiem, piebilda:

-     Un ceptu lasi, vidējo porciju.

-     Lasim kādu īpašu mērci vai ar kādu piedevu?

-     Nē, vienkārši ceptu, Prizmo precizēja. Noksam taču nebūs nekas iebilstams pret ceptu? viņš pēc tam klusi jautāja Danai.

-     Esmu redzējusi viņu ēdam ne to vien. Tā ka domāju, ka ne.

-     Un ko uzdzert? bārmenis jautāja.

-     Vienu kafiju bez kofeīna. Un ko tev? viņš pievēr­sās meitenei. Kafiju vai tēju?

-     Es domāju, ka piparmētru tēju, Dana atbildēja.

-     Drīz būs gatavs, visu pierakstījis, bārmenis pazi­ņoja un aizsteidzās nodot pasūtinājumu virtuves darbiniekiem, kas blakus telpā jau šķindināja kastroļus un pannas.

Samaksājuši par pasūtināto ar pāris dārgakmeņiem, abi devās pie āra galdiņa, kur bija atstājuši gaidām Noksu. Apsēdušies viņi vēroja, kā pilsētas ielas pamazām piepildās ar sauli un ļaudīm, līdz bārmenis atnesa ēdamo. Dana uz sava šķīvja ieraudzīja ne visai lielu zivi, kas bija ap­cepta brūna un nolieta ar gaļas mērci, bet mērces smaržai cauri bija jūtams siera aromāts.

-    Pagaršo! viņu mudināja argeklis. Karlīle noteikti negaršo kā kura katra zivs. Ar aizvērtām acīm pat īstiem zivjumīļiem būtu grūti to atšķirt no parasta cepta siera. Tikai uzmanies, šis siers ir ar asakām!

Prizmo bija taisnība. Dana jutās tā, it kā ēstu krauk­šķīgi ceptu sieru, kas kopā ar mērci garšoja brīnišķīgi, tā ka meitene nemaz nepamanīja, cik ātri bija visu apēdusi. Turklāt viņa nebija vienīgā — arī Nokss savu lasi bija no­locījis dažu minūšu laikā. Tiesa, viņš to būtu izdarījis tikpat kā ar jebkuru ēdienu.