Dana un Otrā pasaule

Tikmēr serebrini turpināja ceļu, un Dana, ritmiski līgojoties tiem līdzi, pat nepaspēja kārtīgi iejusties, kad pie apvāršņa jau parādījās Drūbļu ciems un sāka augt arvien lielāks un lielāks. Pēc mirkļa skatienam pavērās arī ezers, kas atgādināja zilu audumu, kurš izklāts uz zemes. Tas bija gluds kā spogulis, un tikai paretam pret lēzeno, kailo krastu atdūrās pa kādam mazam vilnītim, kas tūliņ arī pazuda. Otrā krastā bija redzami zaļi pau­guri, kur, kā Dana atcerējās, mītot klusie un noslēpu­mainie kentauri jeb, kā tos sauca šeit, — soli.

Kad jājēji bija nonākuši līdz ezeram un devās tam garām, Dana to nopētīja ar raizīgu skatienu un domāja: "Vai patiesi šajā ezerā guļ nākamais Sargātājs? Ja man būs jādodas pie viņa ezera dzelmē, kā es spēšu elpot zem ūdens? Un ja nu tur mīt sazin kādas zivis, haizivis un vēl citi mošķi?" Meitenes sejas izteiksme pauda nopiet­nas bažas, ko tūliņ ievēroja arī Nokss.

-     Ja kas, šajā ezerā mīt daudz ūdensčūsku, viņš darīja zināmu, tāpēc, ja tev tur vajadzēs nirt, tad uzma­nies no augu puduriem vai akmeņiem, zem kuriem tās varētu slēpties.

-    Paldies par brīdinājumu. Tu noteikti mani nomieri­nāji, rudmate nedaudz drūmi atbildēja un lika serebrinam virzīties uz otro Žļarkālu upes tiltiņu, pār kuru bija jāpāriet, lai nonāktu pilsētā.

-    Tātad pirmais, kas mums jānoskaidro, ir tas, kur tieši ir Suzuluru akmens — šeit vai vēl pie Violas, Prizmo, jādams blakus, iepazīstināja ar rīcības plānu. Otrais — jāizlasa teksts un jāizdomā, kur ir Sargātājs. Nešaubos, ka arī šoreiz mīklas būs gana nesaprotamas un ar kādu āķi, taču, tā kā ezers ir tikai viens, mēs zinām, uz ko gatavoties.

-     Es domāju, ka āķis ir pats ūdens, Dana sacīja, lai gan pati tikmēr lūkojās uz Soli pauguriem. Viņa nezināja, kāpēc, bet, viņasprāt, kaut kas tur bija mainījies, lai arī viņa nezināja, kas tieši. "Varbūt šiem kalniem ir sava īpaša aura?" viņa centās uzminēt. "Kaut kas tāds, ko nebiju ievērojusi iepriekš?"

-     Arī fakts, Prizmo atbildēja, atgriezdams meiteni pie ūdens tēmas, bet nešaubos, ka ar to mēs tiksim galā. Kaut kā, viņš ne pārāk pārliecināti piebilda. Arī Danai šķita, ka argeklis nav pilnīgi un droši pār­liecināts par to, ko runā, taču viņa zināja — Prizmo ir optimists.

Tikmēr klāt jau bija pilsētas vārti. Ieraugot jājējus, tajos tika pavērta sprauga, dodot viņiem iespēju atgriez­ties Drūbļu ciema burzmā un neierastajos trokšņos.

Straujā pārmaiņa no mierīgā tuksneša uz pilsētas kņadu Danai ļoti atgādināja kluso lauku dzīvi mājās, un to, cik grūti bija pierast pie cilvēku drūzmas Rīgā, it īpaši vasarā, kad neviens nevēlas sēdēt iekštelpās.

Kad ceļotāji bija nokļuvuši pilsētā un nokāpuši no serebriniem, dzīvnieki tika aizvesti uz staļļiem, bet Prizmo, Dana un Nokss tikmēr centās izkļūt cauri mūžīgajai pilsētas burzmai uz Saules ielu. Spraucoties starp cil­vēkiem un metot līkumus pa mazāk noslogotām sānieliņām, visi trīs beidzot nokļuva pie Violas nama jeb Drūbļu ciema Nacionālā muzeja un iegāja iekšā.

-    Atvainojiet, bet dzīvniekiem te nav ļauts ienākt! viņiem aizrādīja sargs, kas sēdēja pie Violas kabineta durvīm un tikko bija atrāvis acis no savas ikdienišķās avīzes. Dana arī šoreiz nopētīja laikraksta pirmo lapu — tagad tur bija raksts par kādu politisku strīdu vai ko tamlīdzīgu, katrā ziņā nekas tāds, par ko varētu intere­sēties pusaudzis, tā ka meitene tūliņ arī zaudēja par to interesi.

-      Mums ir īpaša Violas kundzes atļauja, Prizmo atbildēja, pirms sargs bija paspējis piebilst vēl kaut ko. Tas ir sakarā ar Izsaucēju.

Danai nepatika, kā šis vārds izklausās. Un viņai ne­patika, ka tas viņai pievērš lieku uzmanību, kā, piemē­ram, šī sarga, kurš, izdzirdējis pieminam Izsaucēju, tūliņ meiteni nopētīja.

-    Labi, tas var nākt, sargs, beidzis savus pētījumus, pēc brīža negribīgi noteica un pavēra durvis uz tumš­sarkano gaiteni.

-    Tas! Tas var nākt! Nokss zem deguna burkšķēja un, it kā tā mēģinot iespītēt sargam, gāja Prizmo un Danai pa priekšu. Nekādu manieru! Uz brīdi jau šķita, ka man būs jātup pie galvenās ieejas!

-    Un kā tādā gadījumā mēs būtu varējuši izlasīt Suzusuru akmeni?

-      Suzuluru! Tas nav tik grūti. Su-zu-lu-ru. Tikai četras zilbes, Nokss mācīja, uzsverot katru zilbi. Jūs būtu varējuši nozīmēt simboliņus un tad tos atnest man.

-    Jā, kā tad.

-    Par ko jūs runājat? iejautājās Prizmo, tādējādi vēl­reiz atgādinot, ka viņš nesaprot Noksa teikto.

-    Ne par ko svarīgu, rudmate atbildēja, šķērsodama gaiteni, kura galā bija ķirškoka durvis. "Interesanti, kā Noksa balss izklausās no malas?" meitene pa ceļam prā­toja. "Smilksti, rūcieni un rējieni?"

Nonākusi pie durvīm, Dana pacēla roku un strauji pieklauvēja. Tam par atbildi durvju otrā pusē sākās rosī­ba, kam pēc mirkļa sekoja arī Violas balss, kas aicināja visus nākt iekšā.

-     Labdien, Violas kundze! Prizmo ienākot laipni teica un pasniedza sveicienam plaukstu, ko Viola, pirms tam uzmetusi pārsteigtu skatienu Noksam, ar prieku saņēma. Ceru, ka neiztraucējam jūs svarīgās darīšanās.