Dana un Otrā pasaule

Laura Vilka

Dana un Otrā pasaule

Apakšzemes leģendas

DANA un Otrā pasaule

JANUTO

Uz planētas Zeme viss ritēja savu gaitu — Japanā ausa rīts, bet pie Atlantijas okeāna vēl bija nakts. Taču tas nav svarīgi, jo notikumi nenorisinās uz Zemes, bet gan tās dzīlēs — Apakšzemē, kuru iedalīja četrās atsevišķās daļās: Uguns zemē, Dzīvības zemē, Ūdens zemē un Debesu zemē.

Sarkanmelnie Uguns zemes mākoņi virs galvas arvien sabiezēja, līdz kļuva pavisam tumši un iestājās nakts. Kaut kur mieru pārtrauca kalna nogruvums. Tas bija Pūķu kalnā, kas drūmi pelēks vīdēja starp brūnās zemes klajumiem, kam, šķiet, neredzēja ne gala, ne malas. Tā tuvumā nebija nevienas pašas dzīvas dvēseles, un kalna nosaukums bija izskaidrojums, kāpēc tur vien­mēr viss šķita izmiris un kluss. Turklāt arī kalna iemīt­nieki — pūķi — labprāt izbaudīja nakts mieru.

Tomēr ne visi, kas tonakt atradās garajos Pūķu kalna tuneļos, bija pūķi. Augšējo stāvu tukšajos gaiteņos, kas reiz bija kalpojuši par mītni Uguns dievam Cetatam, atskanēja saucieni un kliedzieni, kurus pavadīja steidzī­gi soļi.

Ak Dievs, tikai neēdiet mūs! klusi lūdzās kāda trīspadsmit gadu veca rudmate, kas, stāvēdama vienā no Pūķu kalna tuneļiem ceturtajā stāvā, mēģināja iz­vairīties no nikna pūķa. Tas viņai arvien tuvojās, bet meitene, smagi elsdama, centās arvien vairāk kāpties atpakaļ.

-     Ēst? Es tādu draņķību neēdu! atbildēja pūķis. Man ir diēta! Bet tas, ka jūs te skraidāt apkārt, gan nav labi. Kā jūs uzdrošināties ielauzties Dieva miteklī?

No viņa rīkles izšalca uguns plūsma, kas gandrīz skāra meiteni. Pūķis nāca viņai tuvāk, un šaurie akmens gaiteņi zem viņa lielā auguma dunēja un dre­bēja. Akmens griestos parādījās plaisa, kas ar katru pūķa soli pletās platāka un platāka.

-    Dana, ātrāk! meitenei uzsauca kofots Nokss, kas šajos gaiteņos bija viņas vienīgais ceļa biedrs. Viņš, zemu pieliecies, kāpās atpakaļ kādā citā ejā, uz kuru meitenes kaklā iekārtais Medaljons, pēc skata vienkāršs kareklītis, bija norādījis virzienu. Tas viņiem rādīja, kur meklēt Suzuluru akmeni — norādi, lai atrastu vienu no Sargātājiem.

-     Nē, tu muļķi! Apstājies! Dana, skatīdamās uz augošajām griestu plaisām, kliedza pūķim. Taču tas negrasījās klausīt un turpināja soļot rudmates virzienā. Lai būtu, ar ko aizstāvēties, meitene centās kabatā sa­taustīt savu nazi, taču, iekams viņa paspēja to izvilkt, sagars, izdarījis lielu lēcienu, jau bija klāt un sagrāba meiteni. Pūķa ķetnu asie nagi caurdūra meitenes drēbes un iedūrās viņas miesā.

"Cauri ir ar mums! Ja ne pūķa saplosīta, tad saspiesta zem akmeņiem noteikti," viņa bezcerīgi nodomāja, redzot, kā griesti pēc pūķa pēdējā lēciena sāk drupt. Pēc mirkļa tie arī iegāzās, un viss gāja pa gaisu. Dana juta, ka līdz ar akmeņu birumu lido nezināmā virzienā, bet, iekams viņa paspēja ko saprast, meitenei pa galvu trā­pīja prāvs akmens, un viņa zaudēja samaņu.

Tas arī bija jau minētais kalna nogruvums, kas pār­trauca Uguns zemes nakts mieru. Lieli, brūni akmeņi rībot vēlās no kalna smailēm, un šausmīgs troksnis tos pavadīja, līdz tie sasniedza kalna pakāji. Tur tie beidzot rimās dārdēt, un pēc mirkļa atkal atgriezās nakts klusums.

Cik ilgi Dana gulēja bez samaņas, to viņa nemācēja teikt, taču to, ka pēc atjēgšanās viņai sāpēja visi ķer­meņa stūrīši un galvā bija iemājojis smags dullums, to meitene pamanīja pat pārlieku labi.

-    Kas…? meitene nostenēja, bet tūliņ to arī nožēloja, jo runāšana lika iesmelgties krūtīm. Vārgi pacēlusi galvu, viņa nopētīja sevi. Elkoņi un ceļi bija nobrāzti, uz jakas rēgojās tumši sarkani traipi no brūcēm, ko bija radī­jis sagars ar saviem nagiem. Jāpriecājas, ka tās nebija pārlieku dziļas. Nedaudz dzeļošas vietas varēja just arī uz sejas, un pat mugura bija dabūjusi savu tiesu. No Danas mutes izlauzās klusi kunksti.

Kad viņa bija nopētījusi sevi, bija kārta palūkoties arī apkārt. Meiteni ieskāva akmeņu grēdas, no kuriem vairāki bija uzkrituši viņai virsū un smagi spieda kājas un roku. Par laimi, tie nebija pārāk lieli. Vārgi pakustē­damās, meitene nogrūda no sevis akmeņus un, ar pie­pūli atbalstoties uz rokām, lēni pieslējās sēdus. Vietā, kur pirmīt bija notikusi tikšanās ar pūķi, tagad slējās liela akmeņu kaudze, kas aizsedza visu eju. Zem tās bija manāms arī sagars. Viņa mēle vīdēja caur baltajiem zobiem, bet sarkano, zvīņaino ādu klāja nobrāzumi, šķembas un putekļi. Pūķis izskatījās miris.

Pašā akmeņu kaudzes augšā vīdēja šaura gaismas strēle. Dana sāka taustīties pēc lukturīša, bet, kad rudmate to atrada, izrādījās, ka no tā viņai būs maz labuma — lukturis bija burtiski pārlauzts uz pusēm. Tiesa, viņa par to nepaspēja izjust sarūgtinājumu, jo tajā mirklī meitenes prātu piepeši pārņēma kāda doma — kaut kā trūkst.