Dana un Otrā pasaule

-     Kāpēc tieši man bija jākļūst par šo nolāpīto Mek­lētāju? Nepietiek ar to, ka pati meklēšana dažbrīd šķiet absurda, bet tagad nāk klāt arī tas, ka man pakaļ dzenas slepkavnieki, un vienīgā aizsardzība, kas man dota, ir manas spējas, kuras es pat neprotu lietot, kā vajadzētu! Kaut kāda nejēdzība! Turklāt tagad mani vecāki domā, ka viņu mājā kāds bija ielauzies, nevis ka es kādu nogali­nāju aizsargājoties. Un kas zina — varbūt Netona klana pārstāvis devās pakaļ nevis man, bet vecākiem?

-    Ak, Dana! Es saprotu, ka tu tagad jūties draņķīgi. Es piekrītu — tas viss pret tevi nav godīgi. Tāpat jau teica Viola, ka šis uzdevums vienam cilvēkam, it īpaši tik jaunam, var būt par grūtu.

-     Es jau esmu atradusi divus Sargātājus, tā ka nav gluži tā, ka es ne uz ko nebūtu spējīga, meitene iebilda.

-     Es to nedomāju tā, Prizmo atvairījās un mirkli padomāja. Vienkārši… uzgāzt kādam kaut ko tik daudz vienā mirklī — tas tiešām nav godīgi, tāpēc es cenšos, cik spēju, tev palīdzēt. Tiesa, tas man varbūt neizdodas tik labi, cik vajadzētu.

-      Tev viss sanāk ideāli, Dana nu jau mierināja argekli. Šaubos, vai tu spētu manā labā darīt kaut ko vēl vairāk.

Kaut arī Dana jau runāja krietni mierīgāk, tomēr aiz­vainojums un dusmas viņā vēl gruzdēja.

-     Turpretī man atkal jāsecina, ka dzīve ir maita, fonā filozofiski purpināja Nokss. Nekad nekas dzīvē nebūs, kā tu vēlies, un liktenis uzgāzīs kaudzi pro­blēmu un gaidīs, kad tu salūzīsi.

-      Izgulies, Dana! Prizmo mudināja, pieceļoties kājās. Kā redzu, tad šis viss tevi ir nokausējis ne pa jokam.

-    Jā, tā ir. Paldies, Prizmo.

-    Turklāt mums pamazām jāsāk domāt, kad un kur meklēt nākamo Sargātāju, argeklis piebilda. Pēc tam viņš novēlēja meitenei labu nakti un izgāja no mazās istabiņas.

Dana atlaidās gultā, un tas bija patiesi lieliski — atslābināties un ne par ko neraizēties. Vajadzēja tikai aizvērt acis, lai viņa tūliņ arī iemigtu un saldā miegā nogulētu līdz nākamajam rītam.

Pamostoties Dana ar atvieglojumu pamanīja, ka viņu nav pārņēmis milzīgais nogurums, kas parasti bija jū­tams pēc spēju lietošanas. Iepriekšējā dienā viņa bija teleportējusies divas reizes — turp un atpakaļ, turklāt, nokļuvusi nāves briesmās, likusi visam notikt arī otro reizi. Agrāk kaut kas tāds nākamajā dienā laupītu visus spēkus, bet nu nekā tāda nebija. Acīmredzot ķermenis bija sācis pierast.

-    Man šķiet, ka pagājusi teju mūžība, kopš es pēdējo reizi ēdu brokastis, Dana ēdnīcā dalījās iespaidos un ar lielu kāri lika sev šķīvī omleti.

-    Nu, vakar tu tās neēdi. Un, ja divas dienas ir mūžī­ba, tad es tev piekrītu, Prizmo pasmaidīja.

-    Tu vakar pieminēji nākamo Sargātāju, pēc dažiem, ar lielu apetīti apēstiem kumosiem meitene viņu uzrunāja.

-    Tieši tā. Domāju, ka ar šo būs visvieglāk tikt galā, jo lielākā un teju vienīgā ūdenstilpe ir Strēlnieku ezers. Tam piekļūt ir vienkārši, turklāt es atcerējos, ka Vio­las nams ir uzbūvēts vietā, kur pirms tam bija stāvējis Suzuluru akmens. Tagad tas bija gluži kā vēl viens muzeja eksponāts, tikai to neviens neaplūko. Vismaz ne pagaidām, kamēr Sargātājs nav atrasts. Tā teikt, lai ar to nenotiktu nekas slikts.

-    Skaidrs, tikai… Ja es pareizi saprotu, tad Sargātājs ir ezerā iekšā. Un, cik zinu, tad elpot zem ūdens es neprotu.

-    Esmu pārliecināts, ka mēs ar Violu spēsim kaut ko izdomāt. Viņa ir ļoti gudra dāma, ne to vien piedzīvojusi.

Ne velti viņai uzticēja sargāt Medaljonu, kamēr tas no­kļūst pie tevis.

-    Viola pieredzēja Netona laikus un viņa sakāvi?

-     Nē. Viņa piedzima neilgi pēc tam, bet viņas likte­nis ir bijis ļoti saistīts ar to.

-    Kādā veidā?

-     Laikā, kad viņa mācījās Drūbļu Universitātes Maģi­jas nodaļā, augstskolas rektors nomira. Viņš gan pieda­lījās Netona sakaušanā. Testamentā rektors savu amatu novēlēja Violai. Viņai bija jāturpina tradīcijas un arī jāuz­ņemas Medaljona glabāšana, kad tas nesen bija izveidots. Tāpat viņa bija gana saistīta ar Pareģojuma izveidošanu.

-    Tad jau viņa ir ļoti veca, Dana secināja.

-     Ir gan. Bieža saskare ar maģiju mēdz pagarināt mūžu, un viņai tā visa ir bijis diezgan.

-    Un kad mēs plānojam doties uz Drūbļu ciemu?

-     Rīt varbūt vēl ne, bet lieki kavēties arī nevajadzētu. Vislabāk dosimies parīt.

-     Labi, Dana piekrita, bet, kamēr viņa šķīvī lika vēl nedaudz omletes, meitenei prātā ienāca kāds jautājums:

-    Kā īsti darbojas Druīdu miegs?

-     Ak, pašu miegu uzliek ilga un sarežģīta rituāla laikā. Kad miegs ir uzlikts, gulētājus atmodināt ir iespē­jams tikai ar īpašām, rituālā noteiktām metodēm. Šajā gadījumā šī metode esi tu ar Medaljonu, tāpēc nevienam citam, lai kurš to arī mēģinātu, viņus pamodināt neiz­dotos. Druīdu miegā var pavadīt ilgu laiku, bet pēc pamošanās ķermenis tomēr ir nedaudz atrofējies, stīvs, un ir ļoti maz spēka. Droši vien tāpēc Sargātājus, kas ir jau atmodināti, nekur nemana. Noslēpušies un guļ nor­mālu miegu.

-     Bet vai tad bez šī miega iztikt nevarēja? apēdusi pēdējo kumosu omletes, vaicāja meitene.