Dana un Otrā pasaule

-    Nerunā tā. Tas izklausās baisi.

-     Es zinu. Bet… viņš mani nogalināja. Vienu reizi, meitene piebilda, un iestājās neērts klusums. Nokss iepleta acis un lūkojās meitenei sejā, nezinot, ko teikt.

-     KO?

-      Labi, pavisam es nenomiru, jo tūliņ pēc tam es atkal pamodos savā istabā un piedzīvoju to visu vēlreiz. Vecais bija man teicis, ka es esmu spējīga kaut kādu no­tikumu piedzīvot divreiz, varbūt pat vairākkārt, lai tajā kaut ko izmainītu. Pirmajā reizē es uzkritu grābekļa asajiem zariem. Otro reizi viņam tas neizdevās. Pēc viņa nāves, meitene uzsvēra vārdu "viņa," viņš izgaisa, it kā nekad nebūtu bijis.

-    Bet tas ir visnotaļ savādi, ka viņš uzrodas tieši tad, kad klāt esi tu. Kā viņš būtu varējis zināt, ka tu atradī­sies tieši tur un tad? Nokss jautāja.

-    Atceries, ka viņš bija pārsteigts, mani redzot.

-     Njā, tas visu padara nesaprotamāku. Varbūt tu un arī viņš uzradāties nepareizajā laikā un vietā, jo… jums abiem tas beidzās nāvējoši.

-     Viņš ieradās tad, kad atskanēja savādais troksnis. Varbūt tas ir zīmīgi. Viņš taču teica, ka meklē vēl kaut ko.

-    To troksni? Tas ir, kaut ko, saistītu ar to?

-     Iespējams, Dana atteica un nezināja, ko vēl lai piebilst. Jau kuro reizi Dana ar Noksu bija uzdūrušies kaut kam nesaprotamam, ko viņi nebija spējīgi atrisināt līdz galam. Viņiem trūka pieredzes un zināšanu, tāpat arī viņiem nebija līdzekļu, lai turpinātu "izmeklēšanu".

-    Mums jāaiziet pie Grāmatas, meitene beigu beigās noteica.

-    Tu domā to, kas ir Templī? Nokss vaicāja un rādīja pārsteigtu seju.

-    To pašu, Dana nopietni atbildēja.

-    Nu, nu, Dana. Parasti tu esi pret šādām lietām.

-     Ko nu vairs. Pat pret pašas gribu es tieku ierauta nepatikšanās. Vai tādā gadījumā ir vērts tām pretoties?

-     Iespējams, ka ne. Vismaz es vairs nepretojos. Kopš es satiku tevi, tā uzreiz sapratu, ka nepatikšanas garan­tētas. Bet ko tieši mēs Grāmatā meklēsim?

-     Vienalga, ko. Tāpat parasti notiek tā, ka mēs mek­lējam vienu, bet atrodam kaut ko citu. Ja vien mums būtu ļauts Grāmatu papētīt ilgāku laiku! Bez stresa, bez slapstīšanās.

-    Pajautā Vecajam.

-     Nē. Jau atrašanās Templī argekļiem ir tabu. Tā ir svēta vieta, kur bez nopietna iemesla nedrīkst iet.

-     Bet tu neesi argekle. Un, galu galā, Vecais noteikti novērtē tavu stāvokli. Tas ir, tu esi Meklētāja, un viņš noteikti negrib pakļaut tevi briesmām, atstājot neziņā. Ja tu tikai pajautātu, tad mēs varbūt patiesi varētu Grā­matu papētīt.

-     Bet Grāmata ir veca, tur noteikti ir daudz kas tāds, kas uz mani nemaz neattiecas. Visām tautām taču ir kaut kādi noslēpumi, ko zina tikai daži. Ja nu tas ir iekļauts Grāmatā un ja nu tas ir iemesls, kāpēc tā glabājās tieši Templī, lai neviens pie tās neietu?

-    Es nezinu, ko lai tev saka. Pajautā Prizmo, vai kaut kas tāds ir iespējams. Es domāju — tikt pie Grāmatas.

-      Viņš pamanīja manu prombūtni? Dana piepeši gribēja zināt.

-    Jā, pamanīja. Ja godīgi, tad es pats to viņam pateicu. Tas bija visai sarežģīti.

-     Kur viņš ir?

-     Nezinu. Pirmīt viņš bija te, pasēdēja kādu laiku, bet tad aizgāja, man šķiet, uz ēdnīcu. Kā tik kādas pro­blēmas, tā visi dodas turp.

-     Jā, tas izklausās pēc viņa, Dana noteica un pie­cēlās kājās, lai dotos pie Prizmo, bet tad apstājās. Es nupat kaut ko atcerējos.

-    Kaut ko svarīgu par to troksni, vai?

-   Nē, Dana atbildēja un pat klusi iesmējās. Es biju solījusi pēc atgriešanās mājās sakārtot savu istabu.

-    Laikam šis darbiņš uz kādu laiku tev būs jāatliek, pasmaidīja arī Nokss. Līdz tev tur neviens neuzbruks.

.

NĀKAMAIS DZEJOLIS

-tātad tu piedzīvoji divkāršo dienu? Prizmo pār­jautāja un, sēžot Danai blakus turpat uz gultas, raizlgi uz viņu lūkojās. Viņš bija ienācis burtiski pāris mirkļus pēc tam, kad Dana ar Noksu jau bija nolēmuši iet pie viņa.

-    Tieši tā, meitene atbildēja.

-    Tas ir tik lieliski, ka tev nekas nekaiš!

Prizmo viņu apskāva, un Dana labprāt ļāvās. Pašā sākumā, kad Dana bija te ieradusies, argekļu garie pir­ksti viņu ļoti biedēja, bet tagad viņa tos pat neievēroja. Šobrīd tie maigi glaudīja viņai muguru, un meitenei bija patīkami tos tur just.

-    Bet vai tu zini kaut ko par to troksni? Dana jau­tāja, kad argeklis bija viņu atlaidis.

-    Neko tādu es neesmu nedz dzirdējis, nedz redzējis. Varbūt tas bija kāds dzīvnieks?

-     Lai radītu tādu troksni, dzīvniekam vajadzētu būt lielam, bet nekā tāda tur nebija. Un pēc brīža uzradās viņš, Dana stāstīja un sajuta rūgtumu sirdī. Man bija dota iespēja nokļūt mājās, vienkārši pabūt tur, bet jau atkal kāds vēlas mani nogalināt. Viņi to mēģināja jau trešo reizi! Tas ir tik negodīgi!

-    Nomierinies. Jo ātrāk mēs atradīsim atlikušos Sar­gātājus, jo ātrāk viss beigsies.

-     Viņi zina, kur es dzīvoju. Pat, ja atradīsim visus Sargātājus, šaubos, vai viņi mani tā vienkārši liks mierā.

-     Tieši tāpēc mēs cenšamies rūpēties par tavu un vecāku drošību, Prizmo centās Danu mierināt.