Dana un Otrā pasaule

Putekļi pamazām nosēdās, un Dana varēja apskatīt šķūņa postažu. Kādu brīdi viņa sēdēja sastingusi, lūko­joties uz apgāzto mēbeli. No tās apakšas nāca klusa skaņa, kas līdzinājās vaidiem, bet tad tie apklusa. Mei­tene nometās rāpus un palūkojās zem skapja. Vīrietis tumšajā apmetnī zem tā izskatījās jocīgi — it kā būtu saplacināts. Arī viņa roka izskatījās novietota ne īsti pareizā leņķī. Ļoti uzmanīgi rudmate pastiepās sve­šinieka virzienā un iebakstīja tam. Sākumā nekādas atbildes reakcijas nebija, taču tūliņ pēc tam ap tumšajā apmetnī tērpto līķi, tāpat kā reiz ap vilku, uzvirmoja dūmi, un vēl pēc mirkļa zem plauktiem bija vairs tikai kaudze ar dārzkopības inventāru. Daži no tiem bija saplīsuši, citi mazāk cietuši, bet slepkavnieka vairs nebija. Nekas pat neliecināja, ka tur tāds jelkad būtu bijis.

Visai izdevīgi. Man, protams, Dana ar ironiju piebilda. Taču galvenais bija, ka briesmas nu ir garām, un beidzot viņa var uzelpot. Sašļukusi turpat uz grīdas, meitene pārliecinājās, ka rokas un kājas ir veselas, un centās nomierināties.

-      Paskaties. Kas tas? kaut kur aiz šķūņa sienas iesaucās kāda Danai pazīstama balss. Tik pazīstama, ka tā lika sirdij salēkties. Tas bija viņas tēvs.

-    Kāds ielauzies mūsu mājā? vaicāja sievietes balss. Tā bija Danas māte Marieta.

Meitene tūliņ pielēca kājās un pavisam nedaudz pa­vēra šķūņa durvis. Vecāki stāvēja pie sētas durvīm un pārsteigti pētīja jucekli, ko Dana ar Netona kalpu bija radījuši. Saplēsti puķupodi, nomestas pannas un naži, izbiruši stikli. "Pagaidiet, kamēr atnāksit šeit," Dana smejoties nodomāja. Tomēr vairāk par jokiem viņai galvā bija urdoša vēlme iekliegties, izskriet no šķūņa un brāzties pie vecākiem. Apskaut viņus, izstāstīt visu, kas uz sirds, sajust mierinošus glāstus. Taču Dana saprata, ka tā nedrīkst. Fakts, ka Netona klana pārstāvis bija iera­dies pie viņas mājās, neko labu neliecināja, tomēr mei­tene nosprieda, ka vecākus šī ziņa tikai lieki satrauktu.

"Varbūt viņš devās pie vecākiem?" rudmatei pie­peši iešāvās galvā. "Kas zina, bet viņiem abiem labāk palikt neziņā. Vismaz pagaidām… Bet varbūt Vecais man tomēr atļautu viņiem visu izstāstīt? Mani vecāki jau tāpat pazīst Apakšzemi. Viņi varētu to visu atce­rēties."

Nevarēdama izšķirties, vai pamest savu slēpni vai ne, Dana turpināja vērot vecākus. Viņi, domādami, ka viņu mājā kāds ir ielauzies, izskatījās visai satraukti, taču, iekams meitene paspēja pieņemt lēmumu doties vecākus nomierināt, Dana piepeši sajuta spēcīgu grū­dienu, kas nākamajā momentā lika viņai krist atmugu­riski. Meitene aizmiedza acis un pēc mirkļa iegāzās mīkstā gultā, kurai cauri varēja just atsperes. Tās vārgi nočīkstēja, un Dana, pat neatvērusi acis, jau zināja, ka ir nonākusi atpakaļ savā istabiņā argekļu alās.

-    Pie Violas kājas! iesaucās Nokss, kas uz galda bija mierīgi pētījis Uguns zemes karti. Ne pa jokam salēcies, viņš tagad pārsteigts lūkojas uz pēkšņi uzradušos Danu. -Kā…?

-     Tici man — es pati nezinu, kā, Dana atteica un gurdeni pieslējās sēdus. Viņa brīnījās, kā gulta vispār spēj visu šo paciest. Tā šķita tik veca.

-     Tu biji pazudusi pusi dienas. Kur tu biji? Es pamo­dos, bet tevis nebija…

-     Es biju mājās, viņa atbildēja un sajutās mazliet dīvaini — vārdu "mājas" viņa pārāk bieži šeit nelietoja.

-    Tas ir kā — mājās? Tu domā Augšzemi?

Noksa spalvas, kas pirmīt bija sacēlušās gaisā, nu pa­mazām pieplaka viņa ķermenim. Acīmredzot, par spīti pēkšņumam, ar kādu Dana bija uzradusies no zila gaisa, kofots saprata, ka nekas viņam nedraud, un lēnām no­mierinājās.

-    Jā. Tās pašas.

-    Kā? Kāpēc?

Nokss piegāja pie gultas un, uzlēcis uz tās, nosēdās Danai blakus.

-     Es tev sākšu stāstīt no paša sākuma. Viss sākās ar to, ka es mierīgi gulēju šeit, savā gultā, bet pēkšņi pamo­dos savā istabā Briežu ciemā, Latvijā. Pēc kāda laika pie manis tur ieradās viens no Netona klana pārstāvjiem.

-    Nopietni? Viņš bija senecīls? Vai vismaz ecīls?

-    Neko tādu nemanīju. Vismaz viņš to neizrādīja. Pal­dies Dievam, nekādu vilku vai citu plēsēju nebija. Bet, kad viņš ieradās, nē, pat pirms tam, bija dzirdams savāds troksnis. Kaut kas līdzīgs vēja svilpšanai, bet tikai sa­krustots ar kaut ko, kas līdzinātos smilkstiem un… apmēram tā, Dana sacīja un demonstrēdama pārlaida roku Noksa kažokam, kura rudie, spurainie matiņi iz­deva klusu skaņu. It kā kaut kur rīvētos kažoks vai mati. Kaut kas tamlīdzīgs.

-    Tā nu ir visjocīgākā lieta, ko jelkad esmu dzirdējis. Tā bija skaļa?

-    Jā. Es to dzirdēju mājas iekšpusē, bet skaņa nāca no ārpuses. Ārā bija brāzmains vējš, bet es šaubos, ka skaņa radās no tā. (Jn tas slepkavnieks uzradās īsu mirkli pēc tam. Viņš teica, ka atnācis pakaļ man un vēl kaut kam. Tiesa, viņš izskatījās visai pārsteigts, redzot mani mājās.

-    Domāju gan — tev taču vajadzēja būt šeit.

-    Tas tiesa. Tad viņš dzinās man pakaļ, bet negribēja nogalināt. Tas ir vienīgais, kas mani pārsteidz, jo iepriek­šējie klana pārstāvji mani piežmiegt vēlējās pat vairāk nekā pietiekami. Šim laikam bijusi paredzēta cita misija.