Dana un Otrā pasaule

Tagad bija laiks bēgt. Dana cerēja nokļūt līdz šķū­nim ātrāk, lai varētu kārtīgi sagatavoties, bet pārvērtēja savus spēkus un paklupa aiz paklāja vestibilā. Viņa cen­tās pēc iespējas ātrāk piecelties, taču, iekams viņai tas izdevās, vīrietis jau bija sagrābis meiteni aiz kājas. Daudz nedomādama, Dana atvēzēja otru kāju un neska­toties spēra ienaidniekam. Pēc skaņas un vaida izklau­sījās, ka trāpīts bija pa seju, taču par to rudmate galvu nelauzīja. Galvenais, ka spēriens meiteni bija atbrīvojis no tvēriena, un, pielēkusi kājās, viņa varēja atsākt steig­šanos uz šķūni. Skrienot viņai rokā joprojām bija virtuves nazis, ko vēlāk, cerams, varēs pielietot. Iepriekšējo reizi viņai tas nebija izdevies.

Nokļuvusi pie verandas, Dana savā ceļā atklāja vēl vienu kavēkli. Kad viņa pirmajā reizē bija skraidījusi pa māju, viņa bija atstājusi verandas durvis vaļā. Tagad tās bija ciet. Atslēga bija zem viena no puķupodiem, taču meitene nezināja, zem kura tieši. Lai nezaudētu laiku, viņa tos gāza otrādi citu pēc cita. Atslēga drīz arī atra­dās, taču spriedze darīja savu, un iebāzt atslēgu slēdzenē bija pagalam grūti.

Kamēr Dana ņēmās ar slēgšanu, viņa sadzirdēja, ka vīrietis jau ir tuvu. Tepat, gaitenī, atskanēja viņa soļi, un tas nozīmēja, ka viņus šķīra vairs tikai pāris metru. Par laimi, tobrīd atskanēja slēdzenes krakšķis, kas nozīmēja, ka durvis beidzot ir vaļā. Lai iegūtu mazliet laika, Dana pagrāba kādu puķu podu, kas gadījās pie rokas, un meta savam pretiniekam. Tas smagi trāpīja tumšajam stāvam pa vēderu, bet iegūtās sekundes Dana izmantoja, lai izskrietu ārā no verandas un aizcirstu aiz sevis durvis.

Bez liekas vilcināšanās viņa metās uz šķūni, līdz kuram bija atlikuši vairs tikai daži soļi. Nonākusi pie durvīm, Dana aiz muguras dzirdēja plīstam stiklus. Tur tumšais ienaidnieks verandas durvis bija atcirtis vaļā tik spēcīgi, ka to stiklotās rūtis bija izbirušas. Bet Dana tikmēr jau bija iesteigusies šķūnī un jau līda savā pa­slēptuvē.

-    Es redzēju, ka tu iemuki šķūnī! rudmate dzirdēja vīrieša nokaitināto balsi. Visai muļķīgi no tavas puses. Tevi dabūt rokā būs vēl vieglāk, nekā es biju domājis.

-     Priecājies, kamēr vari! Dana klusi atcirta, ielie­not dziļāk slēpnī. Es noteikti nepieļaušu, lai šis tev izdodas tik vienkārši, viņa čukstēja.

Šķūnīša durvis čīkstot atvērās. To, kas notika tālāk, Dana jau vienreiz bija piedzīvojusi — tumšais stāvs devās meklēt meiteni, pagāja garām viņas slēpnim, un viņa aizlavījās tam aiz muguras. Arī šoreiz Dana iebrucējam cirta ar grābekli un savainoja viņa roku. Pēc tam grābek­lis nokrita uz dēļu grīdas. Iekams vīrietis ķērās viņai pie rīkles, Dana centās ar kāju paspert to prom, un tas viņai arī izdevās, grābeklis aizslīdēja tālāk. Nākamajā mirklī pretinieks sagrāba meiteni un trieca viņu ar muguru pret skapi. Taču — pret nepareizo skapi. Nevis to, pret kuru pagājušajā reizē, bet to, aiz kura meitene bija slēpusies.

-    Es taču teicu, ka tevi dabūšu, ienaidnieks izsmē­jīgi teica, ar veselo roku turot Danu, ar otru meklējot to, kas bija jāizņem no apmetņa kabatas.

Atšķirībā no pagājušās reizes, šoreiz viņam pa degunu tecēja asinis un arī tvēriens nebija tik spēcīgs kā pirmajā reizē, tāpēc Danai nebija grūti atkal iespert viņam pa celi. Sāpēs iekaukdamies, pretinieks atlaida meiteni, un viņa novēlās uz zemes. Grābeklis bija turpat līdzās, taču virsū viņa tam neuzkrita. Pagaidām viss ritēja salīdzi­noši labi.

-    Maita! vīrietis iebļāvās, cenšoties meiteni piespiest pie grīdas. Šajā brīdī Dana saprata, ka ir īstais brīdis pie­lietot viņas izveidotās lamatas.

Pirmīt esot šķūnī un gatavojoties aizstāvēties, mei­tene vienam no skapjiem bija iezāģējusi kāju un padarī­jusi to nestabilu. Ja tumšais būtu viņu ietriecis tajā skapī, tad plaukti sagāztos un pamatīgi iezveltu viņam pa galvu, turpretī Danai, kas nomestos uz grīdas, nekas nedraudētu, jo šķūnis nebija tik plats, lai skapis apgāz­tos pilnībā.

Tagad meitene atradās uz grīdas, bet pretinieks bija pieliecies un turēja Danu piespiestu pie zemes. Tā kā rokas viņai bija satvertas, tad Dana lika lietā savus ceļus un ar tiem iebakstīja uzbrucējam krūtīs. Lai no šādas bak­stīšanas izvairītos, pretinieks centās izslieties stāvus un uzraut kājās arī meiteni. Šajā mirklī Dana no visa spēka, cik nu viņai bija palicis, iespēra grīļīgajam skapim. Tas sasvērās, atdūrās pret sienu, pie kuras atradās, un gāzās virsū ļaundarim.

Kad Netona klana pārstāvis palūkojās uz grīļīgo plauktu skapi un instinktīvi centās sevi pasargāt, aiz­liekot priekšā rokas, Dana, tikusi vaļā no svešinieka tvēriena, izmantoja gadījumu un steidzās aizrāpot malā, lai aizkļūtu no vietas, kur skapis varētu piezemēties. Visas lietas, kas bija plauktos, krita ārā, un varēja dzirdēt, kā skapja kājas salūst pavisam. Tam sekoja skaļš būkšķis, kas sacēla gaisā putekļus un skaidas. Plauktu skapja augšgals bija atdūries pret šķūņa pretējo sienu un iesprū­dis pārdesmit centimetrus no zemes.