Dana un Otrā pasaule

-     Divkāršā diena, Dana secināja, atkrītot atpakaļ gultā. Tāpat bija noticis, kad viņu ezerā bija ievilcis žļarkāls — ari tad viņa vienu un to pašu dienu piedzī­voja divreiz. Atšķirība bija tā, ka toreiz viņa nezināja, ka tas ir viņas spēju dēļ un, iespējams, domāts, lai viņa kaut ko izmainītu. Tagad viņai šāda iespēja bija dota.

-     Tātad vakar… šodien notikušais vēl nav noticis, meitene kārtoja faktus pa plauktiņiem. Tas, kas ar mani notika, bija tikai sapnis, kura uzdevums bija mani brīdināt. Tagad man ir jāizdomā kaut kas, lai šoreiz es… viņa piepeši aprāvās. Kaut ko tādu skaļi pateikt bija grūti, taču, brīdi gulējusi un lūkojoties uz savas istabas gries­tiem, viņa tomēr saņēmās:

-    Man ir jāpanāk, lai šoreiz es nenomirtu.

Apņēmības pilna, Dana izkāpa no gultas un piegāja

pie loga. Viss vēl šķita normāli. "Man vēl ir laiks," viņa prātoja. "Tagad es skraidu pa māju, mēģinot atrast vecā­kus. Troksni es izdzirdu, kad atgriežos virtuvē. Viss bei­dzas šķūnī. Domā!"

Svarīgākais bija izdomāt, kura būtu labākā vieta, lai tiktu galā ar Nctona piekritēju. Mirkli padomājusi, viņa izšķīrās, ka piemērotākā vieta tam ir šķūnī. Tur ne­trūkst priekšmetu, kas noderētu aizsardzībai. "Bet man nav daudz laika," viņa piebilda.

Tā kā darbības vieta bija atrasta, Dana skrēja ārā no savas istabas, lai turp labi drīz nokļūtu, taču pa ceļam jau kuro reizi aizķērās aiz kastes ar grāmatām. Meitene nokaitināti tai iespēra, bet visai neveiksmīgi, jo kaste bija gana smaga un viņas kājas īkšķis noteikti nebija sa­jūsmā par to, ka tiek traumēts. Taču tam šobrīd nebija laika.

Meitene zibenīgi noskrēja lejā pa kāpnēm un nonāca pirmā stāva vestibilā. No turienes bija redzams viesista­bas mīkstais dīvāns un televizors, kas burtiski aicināja vienkārši nākt un atpūsties. Tomēr šis nebija pats pie­mērotākais brīdis, tāpēc, noraidījusi domu par atpūtu, Dana steidzās tālāk virtuvē un sameklēja to pašu nazi un pannu, ko bija lietojusi iepriekš. Tos viņa nolika pie ieejas durvīm, tad atgriezās virtuvē, lai sameklētu vēl vienu nazi. Lai būtu drošāk, šo nazi meitene turēja rokā, kamēr skrēja apkārt mājai uz šķūni. Durvis, tāpat kā pagājušajā reizē, nebija aizslēgtas, un viņa iegāja iekšā. Tajā pašā spraugā aiz skapja, kur viņa jau vienreiz bija slēpusies, Dana nolika grābekli. Tagad, kad viņa zināja dažus soļus uz priekšu, viņa bija izdomājusi plānu. Viņasprāt, lai to īstenotu, nevajadzēja daudz laika. Bija tikai jācer, ka viņa paspēs pareizajā laikā pastumt grābekli nost.

Kad šķūnī viss bija sagatavots, Dana atgriezās mājā. Pēc neilga laika kļuva dzirdams arī savādais troksnis. "Es varu tikai minēt, no kā tas ir. Taču es šaubos, vai to rada tas pats psihopāts." Bet par to domāt nebija laika. Pilnā apņēmībā Dana devās parādes durvju virzienā un paņēma tur nolikto pannu un nazi. Roku ar nazi viņa aizlika aiz muguras, pannu turēja priekšā. "Labāk neriskēt un nedot iespēju uzbrucējam saprast, ka es jau esmu gatava viņu sagaidīt. Citādi kaut kas vēl var izmainīties," Dana prā­toja un atvēra durvis. "Es varu tikai cerēt, ka mani priekš­darbi jau nav izraisījuši kādas izmaiņas."

Aiz durvīm, tāpat kā pagājušajā reizē, skatienam pa­vērās pelēkais asfalts un koki, ko purina vējš. Tumšo stāvu vēl nemanīja. "Interesanti, no kurienes viņš uzradās," meitene gribēja zināt.

Tad tas notika. No nekurienes gaisā parādījās mākoņu mutulis, kaš auga lielāks un lielāks, līdz ieguva cilvēka aprises un, visbeidzot, pārvērtās par Danas pretinieku — tikpat pašpārliecinātu un ļaunu, bet ari mazliet pārsteigtu. Arī meitene centās izlikties pārsteigta, bet bailes, ierau­got šo personu, kas bija… vai, iespējams, būs vainojams viņas nāvē, tik un tā bija patiesas.

-     Sveika, Dana!

-     Ko tu gribi? šoreiz Danas balss bija pārliecinā­tāka, drošāka un uzbrūkošāka. Tas svešiniekam lika pa­smaidīt pat vēl ļaunāk.

-    Ko es gribu? Tagad tevi. Un vēl kaut ko.

-     Nu… Mani tev nedabūt! Dana izaicinoši atteica.

Vīrietis, vēlēdamies pierādīt pretējo, spēra soli uz

meitenes pusi, bet viņa par tikpat lielu attālumu pakāpās atpakaļ. Pagaidām viss bija kārtībā, bet viss vēl nebija galā. Pēc plāna šis bija brīdis, kad bija jāzvetē ļaundarim ar pannu, un Dana to tūliņ arī darīja, bet, kā jau viņa paredzēja, vīrietis to veikli satvēra. Tāpat kā iepriekš, Dana uzreiz lika lietā nazi un sagrieza viņa roku, tikai šoreiz brūce sanāca nedaudz dziļāka. "Tā tev arī vajag!" viņa nopriecājās.