Dana un Otrā pasaule

-     Es zinu, ka tu tagad noteikti vēlies pielietot savas spējas un vienkārši pazust, vīrietis, it kā būtu nolasījis domas, skaļi sacīja, bet es zinu arī to, ka tu esi pārāk vāja un nepieredzējusi, lai tās prasmīgi pielietotu. Cik nožēlojami!

Dana klusi nokunkstējās, jo zināja, ka viņam ir tais­nība, taču tūliņ to nožēloja — vīrietis šo pavisam kluso vaidu acīmredzot bija dzirdējis, jo nākamajā mirklī viņš sāka tuvoties šķūnim. "Tagad es no tiesas esmu slaz­dā!" secināja Dana. "Ak, cik muļķīgi bija cerēt, ka viņš vienkārši paies garām!" Meitene krita izmisumā un juta, ka pār vaigu pārrit asara.

-     Nāc ārā! tumšajā apmetnī tērptais stāvs sacīja, kad bija atvēris šķūņa durvis. Būdiņas pustumsā caur dur­vju aili ielauzās gaismas strēle, bet tās vidū bija redzama svešinieka ēna.

Meitene slēpnī sarāvās vēl mazāka, taču sirds dau­zījās tik stipri, ka viņu varēja atrast pēc sirdspukstu skaņas vien; vismaz Danai pašai tie šķita tik skaļi kā gonga dārdināšana. Grābekli, kas viņai bija rokās, mei­tene satvēra tik cieši, ka būtu sāpīgi, ja vien viņa tam pievērstu uzmanību. Dana nebija padevusies. Ja vīrietis nāks tuvāk, meitene metīsies viņam virsū un sevi aiz­stāvēs. Taču Netona piekritējs vēl nenāca klāt. Viņš bija pavisam tuvu, bet meiteni ieraudzījis vēl nebija. Dana nogaidīja. Viņa atradās ēnā un nekustējās.

-     Nāc taču ārā! Pietiks te spēlēt paslēpes! tumšais stāvs sacīja un ienāca dziļāk šķūnītī. Šajā brīdī viņš jau bija pagājis garām Danas slēptuvei, un meitene atradās aiz viņa. Tas bija jāizmanto. Tūliņ.

Ar strauju lēcienu viņa pameta savu slēpni un atvē­zējusies gāza ar grābekli pa tumšo stāvu. Taču tas iz­rādījās veiklāks, nekā Dana bija gaidījusi. Ieraudzījis meitenes ēnu sev priekšā, viņš laikus apmetās apkārt un satvēra grābekli, līdzīgi kā pirmīt pannu. Tomēr šoreiz viņam tik gludi vairs negāja — grābekļa metāla zari savainoja viņam plaukstu.

-    Ak, tu! svešinieks iekaucās un, atvairījis grābekļa cirtienu, centās meiteni sagrābt aiz pleca. Tas vīrietim arī izdevās, un, sāpīgi plecu saspiežot, viņš lika meitenei nomest grābekli zemē. Noklaudzot tas nokrita uz šķūņa dēļu grīdas. Šajā brīdī meitene centās izvilkt virtuves nazi, kas, aizbāzts aiz jostas, joprojām bija pie viņas, bet nepaspēja. Pretinieks viņu sagrāba arī aiz otra pleca un piespieda pie skapja, aiz kura viņa vēl pirms mirkļa bija slēpusies.

Cenzdamās izrauties, meitene spirinājās kā traka, bet vienīgais, ko viņa panāca, bija no plauktiem nogāztas lej­kannas, ravējamie rīki un pāris plastmasas spaiņi. Vienu no tiem Dana centās aizsniegt, lai būtu, ar ko iesist pre­tiniekam, bet tas bija par tālu un pēc mirkļa nogāzās zemē pie pārējiem neaizsniedzamajiem dārza rīkiem.

Tikmēr uzbrucējs apņēma meiteni ar vienu roku un stipri piespieda sev klāt, lai tādējādi liegtu viņai kustības brīvību. Ar otru roku viņš savukārt sāka kaut ko mek­lēt sava apmetņa dzīlēs. "Lai kas tas būtu," Dana sprie­da, "tas nesolās būt nekas labs."

Kamēr vīrietis rakņājās pa apmetni, Danai izdevās viņam iespert pa celi, kur, izrādās, viņam bija visai vārīga vieta. Uzbrucējs pēkšņās sāpēs atlaida meiteni, taču viņa nepaspēja noturēt līdzsvaru un aiz kaut kā paklupa. Dana krita un, piezemējusies uz grīdas, sajuta asas sāpes mugurā — tik spēcīgas, ka viņa vairs nejaudāja pakusti­nāt ne muskuli.

Nē…! tas bija viss, ko izdvesa sastingušais tumšais stāvs, saprotot, ka Dana ir uzkritusi uz zemē nomestā grābekļa, kam asie sari bija pavērsti uz augšu. Nolā­pīts! viņš sodījās. Rokā tam bija kaut kas līdzīgs šļir­cei, ko droši vien būtu lietojis, lai meiteni neitralizētu, bet nu tā bija kļuvusi lieka.

"Nē! Es negribu mirt!" Dana čukstēja. "Ne šeit! Ne tagad!"

Meitene centās kaut ko pateikt arī skaļi, bet nespēja. Ribas smeldza, un ievilkt elpu kļuva arvien mokošāk. Dana juta, ka zem viņas izveidojas silta asiņu peļķe, bet pašai tikmēr kļuva arvien aukstāk. Galva palika aizvien smagāka, skats lēnām aizmiglojās. "Vai tiešām pēdējais, ko es savā mūžā redzēšu, būs šis svešinieks, kas centies mani sagūstīt un nu tik pārsteigti uz mani blenž?" Dana sev jautāja.

Nezinādams, ko tagad darīt, svešais patiešām stāvēja un blenza uz meiteni. Kādu brīdi viņš tā palika, līdz piepeši apmetās un izskrēja pa durvīm. Trīspadsmit gadu vecā meitene palika viena uz šķūņa grīdas un lēni no­asiņoja.

"Ne šeit, ne tagad," atkal un atkal atbalsojās meite­nes galvā.

It kā būtu atskanējis kāds trauksmes zvans, Dana piepeši salēcās. Viņa nepaspēja ne attapties, kad jau atra­dās stāvus. Viņa stāvēja kājās. Sev apkārt viņa redzēja savu Briežu ciema istabu. Atkal. Gluži tādu pašu.

-     Kas…? meitene sev jautāja. Viņa ātri aptaustīja muguru, bet tur nedz kaut kas sāpēja, nedz arī šķita pēdējā laikā savainots. Paskatījusies pa logu, viņa ierau­dzīja, ka ārā ir diena — gluži tāda pati, kāda tā bija, kad viņa šajā istabā pamodās pirmo reizi.