Dana un Otrā pasaule

Kādu bridi Dana palika pie ārdurvīm, līdz sajutās drošāka. Pēc tam viņa pagāja pāris soļu uz priekšu un nopētīja mājas priekšpusi. Brūngani dzeltenais nams meta ēnu uz grants celiņa, kas veda uz garāžu, bet piemājas krūmus, tāpat kā kokus, brīžam purināja vējš. Nekā neparasta, un rudmate jau nodomāja, ka viņa lieki sabijusies; ka mirkļa paranoja likusi saklausīt kaut ko citu. Taču kāds nezin no kurienes viņai priekšā uzradies tumšs stāvs lika meitenei savas domas strauji mainīt.

Šo garo, tumšo apmetni meitene bija redzējusi jau iepriekš — tieši tāds bija mugurā ari vīrietim, pirms tas Ēdienu svētkos vienmuļā šķērsielā pārvērtās par asins­kāru vilku. Un arī vīrietim, ko abi ar Noksu bija sasta­puši argekļu alu Templī un kas pēc tam centās meiteni nožņaugt. To atceroties, Danai pār kauliem pārskrēja šermuļi.

Vīrietis atradās gabalu tālāk, bet ne tik tālu, lai neva­rētu veikt pēkšņu uzbrukumu. Tomēr tas palika stāvam, kur bija, un izskatījās pat, ka viņš ir visai pārsteigts redzēt meiteni šeit. Tiesa, arī Dana bija visai pārsteigta par savu atrašanos šajā vietā.

No Netona klana biedra kapuces apakšas atkal vīdēja tikai zods, taču ar to bija gana, lai meitenei paliktu baigi. Kapuces pustumsā zods savilkās ļaunā smīnā, it kā apjautis, ka šī neplānotā tikšanās ir kā negaidīta dāvana, kas viņam iekritusi rokās.

-     Sveika, Dana! tas teica, pasperot īsu soli tuvāk meitenei, uz ko Dana savukārt atbildēja ar soli pretējā virzienā. Viņas seja rādīja bailes, ja ne pat šausmas, un viņa izmisusi sev jautāja: "Kā tas ir iespējams?"

-     K-ko tu gribi? viņa vaicāja svešiniekam, kad bija pacēlusi pannu gana augstu, lai varētu ar to iesist. Pagaidām gan viņa to nedarīja, jo cerēja vēl uzzināt, kā šis "psihopātu" klana pārstāvis nokļuvis šeit, pie viņas mājās, un kā viņš zināja, ka arī Dana ir šeit. Lai arī viņš par šo tikšanos izskatījās pārsteigts, tā tomēr nevarēja būt vien­kārša sakritība. Katram gadījumam meitene ciešāk sažņau­dza nazi, ko viņa turēja paslēptu aiz muguras.

-     Ko es gribu? vīrietis smejoties pārjautāja, sperot vēl soli uz priekšu. Tagad tevi. Un vēl kaut ko.

Mani tev neizdosies dabūt! Dana ar pārsteidzošu pārliecību iesaucās, un, iekams pati ko aptvēra, jau zvēla pannu pret tumšo pretinieku. Tomēr viss nenori­tēja tik gludi, kā viņa būtu gribējusi. Netona piekritējs ar abām rokām satvēra pannu un izrāva to viņai no rokām. Par laimi, Dana no šīs neveiksmes ātri attapās, un brīdi, kad vīrieša rokas bija aizņemtas ar pannu, viņa izmantoja, lai liktu lietā nazi. Meitene ievainoja sveši­nieku rokā un redzēja, kā viņa tumšais audums piesūcas ar asinīm, taču nekādām ilgām apcerēm par šo tēmu nebija laika, tāpēc Dana tūliņ apcirtās apkārt un metās atpakaļ iekšā mājā.

"Šeit, mājā, es būšu sprostā!" viņa gan tūliņ attapās un bez liekas kavēšanās metās tālāk uz sētas durvīm. Izskrējusi dārzā aiz mājas, meitene pameta skatienu atpa­kaļ. Svešinieks nesekoja vai arī vienkārši vēl nebija ticis līdz verandai, taču bailes neļāva meitenei apstāties, un viņa skrēja uz priekšu. Pagalma stūrī bija šķūnis — visai necila koka būda, kas slējās sētas stūrī aiz kādas ābe­les, ko vecāki bija iestādījuši aptuveni pirms astoņiem gadiem. Dana piesteidzās pie durvīm, kas, par laimi, nebija aizslēgtas, atrāva tās vaļā un, iesteigusies iekšā, atkal aizvēra.

Šķūņa iekšpuse bija visai nekārtīga, un Dana seci­nāja, ka māte pa vasaru acīmredzot nebija sevi apgrū­tinājusi ar dārza instrumentu sakārtošanu. Uz grīdas mētājās visādas plēves, tukši puķupodi, turpat bija arī kaudze ar sagāztiem grābekļiem un lāpstām. Vienu no grābekļiem meitene pacēla, lai būtu, ar ko aizsargāties, un, aizlienot aiz skapja, kas slējās pie šķūņa sienas, paslēpās. Te viņa mēdza slēpties, kad spēlēja paslēpes. Vieta bija izdevīga, jo pa dēļu starpām šķūņa sienā varēja redzēt, kas notiek ārpusē, dārzā. Tas, ko viņa tur ierau­dzīja, Danai prieku gan nedarīja — apmetnī tērptais jau stāvēja dārza vidū un, meklēdams viņu, lūkojās apkārt.

-    Es zinu, ka tu esi te, viņš sauca. Kaut kur tepat. Noslēpusies un noteikti drebi kā apšu lapa. Bet tas nav vajadzīgs. Mans uzdevums ir tevi tikai atrast un aizvest, nevis nogalināt. Un es to izdarīšu. Bet, ja tu man pre­tosies, es būšu spiests nodarīt tev sāpes. Tāpēc nāc ārā pati. Tā būs ērtāk mums abiem.

Dana to visu gan dzirdēja, taču klausīties tajā viņa negrasījās. Kaut arī bailes caurstrāvoja visu ķermeni, viņa centās sevi sapurināt: "Ar diviem šādiem es jau esmu tikusi galā un tikšu galā arī šoreiz!" Tomēr doma par cīnīšanos viņu it nemaz neiepriecināja — abās iepriek­šējās reizēs tas viņai lika atrasties pārlieku tuvu nāvei, un meitene gluži labi saprata, ka arī šoreiz, ja lieta no­nāks līdz atklātai cīņai, nebūs vieglāk.

"Man vajag aizteleportēties," Dana sev sacīja. "Tū­liņ pat! Kā ierados, tā arī jāpazūd."