Dana un Otrā pasaule

Dana izberzēja acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Nudien, viņa sēdēja uz grīdas savā istabā, Briežu ciemā! Bija gaiša diena, un istaba izskatījās gluži tāda pati, kāda tika atstāta — mēbeles bija savās ierastajās vietās gar sienām, logs rādīja to pašu skatu aiz tīrajiem stikliem, arī mantu kaudzes šķita tādas pašas, kādas bijušas pirms teju piecdesmit dienām.

"Kā tas ir iespējams?" Dana ar atplestu muti brīnījās un, atbalstīdamās pret gultas kājgali, lēni pieslējās kājās. "Es te atteleportējos?" Dana sev vaicāja. Tas bija vienī­gais loģiskais izskaidrojums, ko viņa varēja atrast.

Nākamajā sekundē uztraukums par to, kā un kāpēc viņa ir te, piepeši pazuda. Vēl pēc mirkļa Dana jau metās pie savas istabas durvīm, atrāva tās vaļā un skrēja uz kāpnēm, kas novestu viņu stāvu zemāk.

"Ko es viņiem teikšu, kad esmu te pēkšņi uzradusies?" meitene, lecot pa pakāpieniem, prātoja. "Ja pareizi atceros, tad viņiem ir iestāstīts, ka esmu vasaras nomet­nē. Kā izskaidrot, kāpēc esmu atgriezusies pirms laika? Un kā paskaidrot, ka es nevarēšu te palikt? Man taču vēl ir jāatrod divi Sargātāji!" Bet šīs pārdomas tobrīd nešķita tik būtiskas, lai liktu viņai sākt šaubīties par sava no­doma pareizību — meitene pārāk stipri gribēja satikt vecākus.

Noskrējusi pa kāpnēm, viņa apstājās tieši īstajā laikā, lai neieskrietu apaļajā virtuves galdā, uz kura mierīgi stāvēja vāze ar puķēm, bet tai blakus neliela bļoda ar bal­tajām jāņogām. Virtuve bija tukša. Kādu mirkli meitene stāvēja un skatījās apkārt. Aiz logiem bija saulaina vasa­ras diena, un, ja Danas aplēses bija pareizas, tad šodien vajadzēja būt 24. jūlijam. Mātei atvaļinājums varbūt jau bija beidzies, bet iespēja, ka viņa ir mājās, bija gana liela. Par tēvu meitene tik droša nebija.

"Varbūt viņa ir dārzā?" Danai piepeši iešāvās prātā.

Ceļš līdz stiklotajai verandai, kas bija dažādu augu un puķupodu pilna, nebija garš — tā atradās tepat bla­kus virtuvei. Lai tur nokļūtu, Danai bija jātiek iekšā pa sētas durvīm, kas izrādījās aizslēgtas, taču ar slēdzeni viņa drīz tika galā, un durvis bija vaļā. Pēc pāris soļiem Dana jau bija nokļuvusi mājas aizmugurē, kur pavērās mātes iekārtotais dārzs. Tomēr arī tur neredzēja neviena paša. Visi bija prom.

"Varbūt viņi ir savā guļamistabā?" sekoja nākamais minējums, un Dana skrēja atpakaļ mājā, cauri virtuvei un pa kāpnēm augšā. Pieskrējusi pie vecāku durvīm, meitene ieklausījās. Aiz tām valdīja klusums. Dana atvēra durvis un iegāja istabā, bet arī šeit viņa neviena neatrada. Nedz arī bibliotēkā un uz balkona. Māja bija tukša.

Pamazām Danas prieka sajūta noplaka. Uz mirkli gan cerību atgrieza mašīna, kas tuvojās aiz loga, taču tā pabrauca garām, nemaz negrasoties apstāties. Meitene lēniem soļiem nokāpa atpakaļ uz virtuvi pirmajā stāvā un, nosēdusies pie virtuves galda, sašļuka. Neviena nebija. Neviena paša. Viņas vēlme satikt vecākus bija izgāzusies.

Bet kā lai es tieku atpakaļ? viņa sev jautāja un uzēda nedaudz jāņogu, kas atradās uz galda. Labi, es teleportējos, bet tas, visticamāk, notika naktī. Kā tādā gadījumā izskaidrot, ka šeit ir diena? Vai tad tur diena nav vienlaicīgi ar šejienes dienu? Ja nu vienīgi argekļu alas atrodas vairāk uz rietumiem, tad tur diena iestātos vēlāk…

Tā prātojot, viņa vēl kādu laiku pavadīja, sēžot un vienkārši izbaudot būšanu mājās. Tad viņu iztraucēja savāds troksnis. Pat ne īsti troksnis, drīzāk kaut kas līdzīgs svilpšanai vai vējam. Tas nāca no ārpuses, ārpus mājas. Dana raudzījās uz virtuves logiem un sastingusi gaidīja, vai kāds tur neparādīsies, tomēr tur neko nema­nīja. Troksnis vēl joprojām bija, taču nu meitenei šķita, ka tas nāk vairāk no ielas puses.

Uzmanīgi, lēnām kustībām Dana piecēlās un sāka soļot gaiteņa virzienā. To šķērsojusi, viņa apstājās pie parādes durvīm un paskatījās pa priekšnama lodziņu. Arī te neko nemanīja. Lai arī skaņa vēl aizvien bija dzir­dama, pat kļuvusi vēl skaļāka, meitene joprojām nezi­nāja, no kurienes tā nāk un kas to rada.

Stāvot gaitenī, Dana apskatījās apkārt un mēģināja sameklēt kaut ko, kas varētu tikt lietots kā aizsardzības priekšmets. Te netrūka kurpju lāpstiņu un pakaramo, bet meitene nosprieda, ka drošāk būs atgriezties virtuvē un paņemt kādu virtuves nazi. Lai būtu pavisam droši, otrā rokā viņa paņēma arī pannu.

Šādi apbruņojusies, Dana no jauna atgriezās gaitenī un izšķīrās atvērt durvis. Viņa to darīja lēni, bez liekiem trokšņiem, līdz skatienam pavērās pelēkais, asfaltētais ceļš un koki gar tā malām. Viss izskatījās ikdienišķi, vienīgi kokus purināja brāzmains vējš, kas ik pa laikam sacēlās un atkal norima.

"Nevar būt, ka tikai vējš sacēlis tādu troksni," mei­tene šaubījās. "Tas bija kaut kas līdzīgs, bet tomēr citāds."