Dana un Otrā pasaule

-    Es laikam varu tikai teikt un cerēt, ka satiksimies kaut kad vēl, viņš teica.

-    Es ceru uz to pašu.

-     Bet man patiesi ir tāda sajūta, ka mūsu ceļi vēl krustosies, puiša balsī bija dzirdama savāda pārliecība.

Dana nezināja, kāpēc tieši, bet viņa cerēja, ka Lansam varētu izrādīties taisnība. Meitene cerēja, bet vēl nezi­nāja, ka šai cerībai būs lemts piepildīties. Tāpat kā viņa nenojauta, ka šo tikšanos pavadīs daudz sarežģījumu.

-    Es ceru uz to pašu, Dana vēlreiz atkārtoja un devās pavadīt Lansu līdz izejai. Tur viņi uz atvadām apskāvās, un, lai arī abi viens par otru neko daudz nezināja, tomēr šajā brīdī viņi jutās kā seni draugi.

-     Kā tev šķiet, vai šeit pienāk pasts? Lanss it kā starp citu ieminējās.

-    Godīgi sakot, nezinu, Dana atbildēja un savādi pa­lūkojās uz Lansu. Bet gan jau.

Pēdējo reizi ieskatījies meitenei acīs, Lanss sāka kāpienu pa mazajām kāpnītēm uz virszemi, un pēc mir­kļa viņš jau bija nozudis skatienam. Dana zināja, ka augšā viņu un pārējos kerakiešus gaida transports, lai aizgādātu atpakaļ uz Drūbļu ciemu, bet, kurp viņi dosies pēc tam, to nezināja pat kerakieši paši.

-    Es brīnos, ka tu neizplūdi asarās, Nokss, kas visu laiku bija turējies tuvumā, nosmīkņāja.

-    Ak, aizveries!

.

TIKAI SAPNIS !

ICaut arī Keraki jau bija prom, neviens tā arī nezināja, kā tieši viņiem tik ātri izdevies uzcelt raktuves. Kerakieši pat bija lūguši, lai viņiem ļauj to izdarīt pil­nībā pašiem, bez argekļu palīdzības. Šķita, ka vienīgais, kas zināja atbildi, bija Vantelds jeb Vecais, jo paziņa no kerakiešiem to viņam bija pastāstījis, taču argeklis cieta klusu. Iespējams, tā pat bija labāk, jo pārējiem argekļiem tas savukārt lika pašiem palauzīt galvu, tur­klāt nu šīs raktuves bija ieguvušas arī savu pirmo, tā teikt, mistēriju.

Kamēr argekļi prātoja un jūsmoja par jaunajām rak­tuvēm, Dana ar Noksu tikmēr atpūtās savā istabiņā. Bija jau vakars, un pēc raktuvju atjaunošanas kņadas un rosības abi jutās stipri noguruši. Atlaidušies gultā, viņi tāpat vien laiskojās un pļāpāja, kas ienāca prātā.

Cik es atceros, tu teici, ka tikai vienreiz esi bijis citā zemē, vai ne? Dana jautāja kofotam. Uz to viņu bija pamudinājis Lanss, kura stāsti par Ūdens zemes skaistumu bija apbūruši meitenes iztēli un radījuši pēkšņu vēlmi iepazīt citas zemes. Danai vairs nedeva mieru doma, ka viņa noteikti vēlas kādreiz apceļot visu Apakšzemi un, protams, Augšzemi arī. Meitene paska­tījās pašas veidotajā kalendārā un saskaitīja, ka Augš­zemi viņa ir atstājusi pirms četrdesmit deviņas dienām. Esot tik ilgi prom, Danai pamazām sāka rasties sajūta, ka viņa tur vairs nejutīsies kā mājās. Uz mirkli viņa pat sāka šaubīties, kur patiesībā ir viņas īstās mājas — šeit vai tur. Taču meitene zināja — te viņai ir paredzēts atrasties divus gadus, bet pēc tam būs jāatgriežas Lat­vijā.

-    Jā, Nokss atbildēja uz Danas jautājumu, Debesu zemē. Bet tas bija uz ļoti īsu laiku. Tikai pāris jamas, kad tie, kas bija ceļojuši uz Debesu zemi, pamanīja, ka līdzi atceļojis ari kaut kāds kofots. Viņi mani aiztrans­portēja atpakaļ, kaut ko murmulējot par to, ka Debesu zemē kofoti var izjaukt barības ķēdi, tāpēc tie tur ne­drīkstot atrasties.

-    Njā. Tas pats dzirdēts arī Augšzemē, kad uz vienām salām vai kontinentiem tiek aizvesti dzīvnieki no citiem kontinentiem, un atvestie izspiež vietējās sugas. Piemēram, ja pareizi atceros, tad tagad Austrālijā ir papilnam trušu, lai arī tā nav to dabīgā izcelsmes vieta, Dana klāstīja.

Kādu brīdi viņi vēl papļāpāja par Augšzemi un ceļo­šanu, taču drīz Dana sajuta, ka ir laiks mest mieru — pamazām virsū mācas miegs, tāpat arī viegla melan­holiska sajūta.

-    Arlabunakti! viņa novēlēja kofotam, apgriežoties gultā uz otriem sāniem.

Pēc mirkļa zvēriņš jau saldi gulēja, bet Danai tas tik viegli nevedās. Galvā joprojām riņķoja domas par Augšzemi, un meitenei radās neparasta vēlme vismaz vienu dienu nokļūt atpakaļ mājās. Viņai toreiz pat nebi­ja dota iespēja atvadīties no vecākiem… Taču šī doma bija pārāk sāpīga, lai tai ļautu vaļu, tāpēc Dana meta to pie malas un centās iemigt. Viņa ierušinājās dziļāk segā un aizvēra acis, cenzdamās vairs ne par ko nedomāt. Vai viņa bija paspējusi arī iemigt vai vēl ne, to meitene nezi­nāja, bet pēc mirkļa viņa acis atkal atvēra, jo bija sajutusi savādu grūdienu. Kad viņa ieraudzīja, kur šis grūdiens viņu ir pamodinājis, Dana šokā iekliedzās. Izrādījās, ka viņa miegā ir izkāpusi no gultas, gājusi uz priekšu, paklupusi aiz kastes, kas pilna ar vecām grāmatām, un pārkritusi tai pāri! Meitene pārsteigta lūkojās uz kasti ar grāmatām, aiz kuras bija paklupusi, — tā viņai bija labi pazīstama. Tāpat pazīstams bija arī klupiens aiz tās — pirms četrdesmit deviņām dienām viņa tieši tāpat bija paklupusi veselas divas reizes!