Dana un Otrā pasaule

-    Keraki, Lanss izlaboja.

-    Jā, Keraki — tam ir kāda nozīme?

-   Tieši tā. Tulkojot no sendrūbļu valodas, tas nozīmē "ceļotāji".

-    Visnotaļ atbilstīgi jums.

-     Man prieks, ka tu tā domā, Lanss sacīja, un abi saskatījās. Dana nevarēja novaldīt smaidu. "Laikam es patiesi esmu bijusi pārāk ilgi prom no cilvēkiem," viņa secināja. "It īpaši puišiem. Lai arī vecākiem par mani."

Tagad gan tu nosarki. Un tu nevari apgalvot pre­tējo, kāds čukstēja no pagaldes. Dana brīdi apsvēra domu, vai kofotam neiespert, bet — kāpēc gan? Viņa pati juta, ka ir nosarkusi, to nevarēja noliegt, un tas bija redzams arī Lansa sejā.

Pabeidzis maltīti, puisis atkal devās pie darba. Viņš, tāpat kā pārējie Keraki dalībnieki, palīdzēja atjaunot raktuves, jo tomēr tās bija argekļu galvenais iztikas avots. Uz alām teju visu laiku tika vesti jauni materiāli, kas bija nepieciešami, lai veco, iebrukušo eju vietā iz­veidotu jaunas. Dana redzēja zīmējumu, kādos virzienos šīs ejas tiek plānotas, un secināja, ka no vecajām tās stipri neatšķiras; vismaz tik, cik viņa atcerējās tās iz­skatāmies. Arī vītņu kāpnes, tāpat kā iepriekš, stiepās gar raktuvju malām uz augšu un uz leju. Lielākā pār­maiņa, ko meitene pamanīja, bija centrā plānota vairākstāvu platforma, lai būtu vieglāk nokļūt no vienas malas uz otru. Raktuves ar gadiem patiesi bija kļuvušas stipri platas, un ne tikai platas — arī dziļas. Ja Dana nemaldījās, tad viņa dzirdēja kādu sakām, ka raktuvju dziļums uz leju ir jau pusotrs kilometrs, bet uz priekšu — divi kilometri. Vismaz tā viņa aprēķināja, atceroties, ka šeit lietotā attāluma mērvienība enoms līdzinās divsimt metriem.

Lanss visu dienu strādāja. Bija pat noslēgtas derības — kerakieši apgalvoja, ka paspēs atjaunot iegruvušās rak­tuves līdz rītdienai, turpretī argekļi bija pārliecināti, ka tas nenotiks agrāk kā parīt. Protams, tās bija draudzīgas derības. Dana īsti nezināja, kas tiks uzvarētājam, bet nojauta, ka tas arī nebūs tik svarīgi.

Kad pienāca nākamās dienas pievakare, tika pazi­ņots, ka Keraki biedri tomēr ir uzvarējuši. Tas Danai ļoti atgādināja visus tos televīzijas šovus, kad strādnieku brigāde uzceļ veselu māju nedēļā vai vēl īsākā laikā. Lai to paveiktu, kerakieši bija strādājuši arī pa nakti un kārtīgi nopūlējušies, tomēr savu viņi bija panākuši, un tagad bija laiks to kārtīgi arī nosvinēt. Visi sapulcējās ēdnīcā, kur bija sagādāti papildu galdi, lai visiem pietiktu vietas. Ēdnīcā gan līdz ar to bija kļuvis stipri šauri, taču, par spīti tam, tur valdīja lieliska gaisotne.

-     Kā jums tas izdevās? Dana visu laiku centās no Lansa izvilināt atbildi. Puiša noslēpumainā klusēšana lika noprast, ka viņiem ir kāda īpaša metode, kā uzcelt rak­tuves teju divu diennakšu laikā.

-     Noslēpums, Lanss, mielojoties ar garšīgu cepeti, mīklaini atbildēja.

-    Jā, to tu man teici ari iepriekš.

-    Atbilde nemainīsies. Vismaz ne pagaidām, viņš vil­tīgi piebilda.

Dana padevās, un tā vietā, lai mocītu galvu, arī viņa pievērsās mielastam. Tā kā argekļiem bija viesi no Ūdens zemes, uz galdiem bija daudz kas no šīs zemes ēdienkartes. Lielu daļu no tiem Dana redzēja un nogar­šoja pirmo reizi, taču patiesības labad tomēr jāteic, ka galvenokārt tās bija ūdens veltes un Dana sevi par to lielāko piekritēju nosaukt nevarēja.

Kad pirmais izsalkums bija remdēts un mielasta dalīb­nieki jau vairāk jautri čaloja nekā ēda, Dana izmantoja izdevību iepazīties ar Keraki biedriem, arī ar Lansa tēvu. Pēc sejas viņš ļoti līdzinājās dēlam, tikai uz zoda tam rotājās pirāta cienīga bārdiņa. Bija redzamas arī grum­bas, bet tās nebūt nelika viņam izskatīties vecam, drīzāk daudz pieredzējušam.

-     Prieks iepazīties. Mani sauc Paleids, viņš sacīja, kad dēls viņam bija stādījis priekšā Danu. Arī Lansa tēvs sākumā brīnījās argekļu alās satikt cilvēku, kas nepie­derēja pie kerakiešu pulka, taču dēls ātri paskaidroja, kas un kā. Danai par prieku, Paleids saprotoši pamāja ar galvu un nekādus papildu jautājumus neuzdeva. Viņš meiteni iepazīstināja ar pārējiem Keraki dalībniekiem, kas visi izrādījās draudzīgi un labprāt uzņēma rudmati savā pulkā.

Visiem jautri tērzējot, Dana cita starpā centās izdi­bināt, uz ko īsti viņi ar argekļiem bija derējuši, taču Keraki biedri šajā ziņā izrādījās gaužām noslēpumaini un, viltīgi smaidīdami, negribēja neko atklāt. Dana gan centās uzminēt, kas tas varētu būt, taču drīz atmeta tam ar roku un nosprieda, ka tas, visticamāk, nebūs nekas nozīmīgs.

Kaut arī mielasts negrasījās beigties līdz vēlai naktij, kerakieši jau visai agri izteica vēlmi doties pie miera, jo, kā paši atzina, pēdējās pāris dienas nebija kārtīgi gulējuši. Atvadījušies no argekļiem un meitenes, viņi aizgāja uz sev ierādītajām guļamtelpām, tā ka Dana palika vienī­gais cilvēks starp argekļiem. Uz mirkli saskumusi par šo faktu, arī viņa ēdnīcā ilgāk neuzkavējās un devās uz savu istabiņu.

Nākamajā dienā kerakieši vāca kopā savas mantas un grasījās drīz doties, tādēļ Danai nebija pārāk daudz laika, lai pie brokastu galda atvadītos no Lansa.