Dana un Otrā pasaule

-     Tu ar viņu sarunājies? Lanss jautāja, beidzot apjautis, kas te notiek. Viņš arī atbild?

-    Jā, atbild gan, Dana nopietni paskaidroja.

-     Tagad es vismaz redzu vienu iemeslu, kāpēc tu esi īpašs izņēmums, puisis piebilda un smaidīdams rau­dzījās uz meiteni, līdz piepeši kaut ko atcerējās. Pag! Ja pareizi atminos, tagad uz diviem gadiem argekļu alās ir apmeties Pareģojumā pieminētais cilvēks.

To izteicis, Lanss kā jautājot palūkojās uz Danu.

Viņai nebija, ko atbildēt, tāpēc atlika tikai noplātīt rokas. Lansam viss jau bija skaidrs. Nedaudz apstulbis, viņš piecēlās no krēsla. Laikam neko tādu viņš nebija gaidījis.

-     Man ir prieks ar jums satikties, Lanss beidzot teica, vēlreiz pastiepjot roku, lai sasveicinātos ar rokas­spiedienu.

-    Vai tad mēs to jau vienreiz nedarījām?

-    Tad es vēl nezināju, ko tieši iepazīstu.

-    Nekas jau nemainās. Tikai tava apziņa par to, ka ir kaut kas mainījies, Dana atteica, tomēr vēlreiz paspieda Lansa roku.

-    Patiesībā šis tas mainās gan.

-    Piemēram? Dana izaicinoši jautāja.

-     Vai tad tev pašai nav skaidrs? iespurdzās Nokss. Tas maina to, ka tu spēj sarunāties ar kofotiem, proti teleportēties, un neaizmirsīsim skraidīšanu pa mežiem un kalniem, kur pilns ar pūķiem. Tava ikdiena un pie­nākumi.

Ja Lanss saprastu, ko runā Nokss, viņš noteikti pie­kristu. Arī Dana zināja, ka šajā argumentu duelī viņa ir zaudējusi.

-     Un kāpēc tāda interese par raktuves pamatiem? Lanss jautāja pēc klusuma brīža, ar kuru viņš bija mē­ģinājis paust savu nostāju par Danas iepriekšējo jautā­jumu.

-    Tāpēc, ka mums ir aizdomas, ka vainīgi varētu būt Netona klana pārstāvji vai arī nodevējs no šīm pašām alām, Nokss Danai pateica priekšā pareizo atbildi.

-    Tāpēc, ka man vienkārši rūp, kas te notiek, savu­kārt teica Dana. Arī tā bija patiesība. Citādi viņa nemaz necenstos te, Apakšzemē, tērēt laiku, lai izsauktu Sargā­tājus. Protams, ja vien viņai šai ziņā vispār bija kāda izvēle. Kā arī laikam būšu visai ziņkārīga persona, viņa vēl piebilda.

-     Tad jau mums ir kaut kas kopīgs, Lanss viltīgi secināja. Bet nu — atvainojiet. Došos pie darba. Varbūt vēlāk zināšu vēl kaut ko pateikt par sabrukušajiem pamatiem. Vai par jebko citu, viņš noteica un, paņē­mis savu iesākto desmaizi, izgāja no ēdnīcas.

-     Par jebko citu. Tas izklausās jauki, Nokss ķirci­nāja meiteni.

-    Ak, aizveries!

-     Es skatos, ka tev te beidzot ir cilvēcīga kompānija.

-    Uz ko tu tēmē?

-   Vienkārši, es nekad neesmu redzējis tevi nosarkstam, kad tu ar kādu sarunājies.

-     Ko? Es nenosarku!

-     Kā nu ne! Nokss smīkņādams klusi noteica un izgāja no ēdnīcas.

-    Vai tad es nosarku? Dana pati sev jautāja. Paraus­tījusi plecus, viņa sekoja Noksam.

Tikmēr raktuves joprojām tika atbrīvotas no akmens bluķiem, un, tāpat kā līdz šim, tā bija galvenā nodarbe un sarunu tēma argekļu alās. Darbi bija spraigi un grūti, taču tie nesa augļus, un uz dienas vidu beidzot varēja sākties arī raktuvju atjaunošana. Par to, kāpēc pamati sabrukuši tieši tad un ne sekundi vēlāk, nekas jauns nebija noskaidrojies. Diagnoze palika tā pati, kas iepriekš — vecuma dēļ.

-    Par mani tu visu vairāk vai mazāk jau zini, Dana uzrunāja Lansu, kad abi atkal bija satikušies ēdnīcā un apsēdušies pie galda. Vismaz svarīgāko. Galu galā, to zina visi. Bet es tikpat kā neko nezinu par tevi.

-    Par mani? puisis pārjautāja. Brīdi viņš klusēja, it kā censtos izdomāt, ko pastāstīt.

-     Nu, es jau pieminēju, ka piedzimu Cilvēku salās, Ūdens zemē. Dzīvoju ar savu tēvu, kas tagad ir raktuvēs.

-   Un māte? Dana pajautāja, bet, ievērojusi Lansa sejas izteiksmi, saprata, ka tā viņam acīmredzot ir smaga tēma. Piedod.

-     Nekas. Tas jau bija sen. Kopš tā laika mans tēvs ir nolēmis katru dienu dzīvot kā pēdējo. Viņš ir izceļojies pa visiem Apakšzemes stūriem, mani, protams, ņem­dams līdzi. Mūsu nākamais mērķis ir Augšzeme. Tēvs ir arī īsts patriots. Ja notiek kaut kādas ekspedīcijas, kuras mērķis ir šīs zemes attīstība un reizēm pat izdzīvošana, tad viņš ir ar abām rokām un kājām par. Varētu teikt, viņš arī mani ir pie tā pieradinājis. No ceļošanas vei­diem man, piemēram, vislabāk patīk kuģot.

-    Oho! Dana izbrīnījās. Man kāds jau tika minē­jis, ka Cilvēku salās ir Ūdens zemes lielākā osta.

-     Jā, to tev teicu es. Vakar.

-    Ak, jā… Tev ir pašam savs kuģis?

-    Katamarāns, bet protu vadīt arī lielus kuģus.

-    Un ko jūs esat atraduši šeit? Vienkārši strādājat pie argekļiem?

-    Mēs visi — mans tēvs, es, tēva draugi un kolēģi — sevi saucam par Keraki jeb kerakiešiem. Tā ir tēva izvei­dota grupiņa, kurai patīk viss, kas patīk manam tēvam. Galvenokārt tā ir ceļošana apkārt, cerot, ka atrādīsimies pareizajā laikā un vietā, lai iekļautu savu vārdu vēstures lappusēs. Kad padzirdējām, ka argekļiem sabrukušas raktuves, mēs bijām Drūbļu ciemā. Mana tēva draugs ir labs Vantelda jeb, kā jūs viņu saucat, Vecā draugs, tāpēc mēs nevarējām palikt vienaldzīgi.

-     Laikam jūs patiesi atgadījāties pareizajā laikā un vietā, Dana piekrita. Vai tas vārds… Keraks vai Keraki…