Dana un Otrā pasaule

Dana pagrieza galvu, lai redzētu runātāju. Tas bija viens no celtniekiem, arī cilvēks — jauns puisis, ap sep­tiņpadsmit gadu vecs, īsiem, brūniem matiem, ļoti glītu seju un žilbinošu smaidu. Uz brīdi Dana pat samulsa. Lai­kam viņa pārāk ilgi bija bijusi prom no citiem cilvēkiem.

-      J-jā. Tā jau parasti ir. Laikam esmu īpašs izņē­mums, viņa nevainīgi atbildēja un pakasīja pakausi.

-     Es esmu Lanss, viņš iepazīstināja ar sevi un pa­stiepa roku, lai sasveicinātos. Arī Dana pastiepa roku.

-    Dana, meitene nosauca savu vārdu. Jūs esat no tiem strādniekiem, ja?

-    Tieši tā. Vismaz pagaidām — noteikti.

-     Vai jau noskaidrojāt, kas tieši pamatiem bija par vainu?

-    Vēl ne. Kā izrādās, pamatus aizsprosto daudz lielu bluķu, bet lielākā daļa jau ir sadrupināti vai aizstumti prom. Ilgi nebūs jāgaida. Apsolos, ka paziņošu, kad tas taps mums zināms, deva vārdu Lanss, kas rudmates sejā bija pamanījis nepacietību, kad viņa jautāja par pamatiem. Tomēr puisis nejautāja, kāpēc Dana to tik ļoti grib zināt un kāpēc tas viņu satrauc; tā vietā puisis jautāja ko citu:

-     Ja drīkst jautāt, kāpēc jūs šeit esat izņēmums? Es saprastu, ja jūsu te būtu vairāk — kā ģimene ar kādu uzdevumu. Tādi gadījumi ir dzirdēti. Bet jūs esat viena.

-     Nu… Dana minstinājās. Viņa zināja, kas varētu sekot. Cilvēki sāktu sajūsmināties ne par ko. "Nu, labi, varbūt nav tā, ka pilnīgi ne par ko…" viņa gan tūliņ atmeta daļu pieticības. Tas ir garš stāsts, bet, kamēr esmu Apakšzemē, mitinos šeit.

-     Ak, tad esat no Augšzemes, Lanss secināja un pamāja ar galvu.

-     Jūs ne? Dana vaicāja. Viņai vēl nebija sanācis sarunāties ar "vietējiem cilvēkiem", ja tā viņus varēja saukt.

-    Nē. Piedzimu Cilvēku salās, kas ir Ūdens zemē. Tur ir Apakšzemes lielākā osta, viņš ar lepnumu atklāja.

-    Salas tā arī sauc? Dana nosmēja.

-     Nekādas iztēles, vai ne? arī Lanss pasmaidīja, lai gan viņš smaidīja gandrīz visu laiku. Vismaz sarunājo­ties ar Danu.

-    Jā. Laikam gan.

-     Lans! Mums vajag palīdzīgas rokas! sauca kāds cilvēks no ēdnīcas ieejas abiem aiz muguras.

-    Tas ir mans tēvs, Lanss, jau dodoties pie saucēja, paskaidroja. Mēs te vēl būsim dienu vai divas.

-    Skaidrs, Dana noteica nopakaļ un pasmaidīja. Vēl kāda cilvēka klātbūtne viņai noteikti nenāca par ļaunu. Tas lika sajusties kaut nedaudz kā mājās. Varbūt pat kā skolā, kur vienmēr bija daudz līdzaudžu, arī Lansa vecumā. Mācību telpās viņa gan parasti sēdēja viena, runāja visai reti un ciešākas attiecības veidoja tikai ar dažiem, bet tagad, kad apkārt cilvēku nebija teju nemaz, Danai šāda norobežošanās vairs nešķita pareiza. Meitene priecājās, ka ir iepazinusies ar Lansu, un viņa gribēja domāt, ka šis ir pirmais solis, lai šajā ziņā kaut ko savā līdzšinējā dzīvē mainītu uz labu.

-     Jau sadraudzējies? nedaudz smīnot, viņu uzru­nāja Prizmo, kas bija pienācis klāt.

-      Jā, tā to varētu nosaukt, Dana vienaldzīgi at­bildēja.

-     Kaut ko teica arī par pamatiem?

-     Pagaidām neko, bet gan jau drīz.

Diena pamazām ritēja savu gaitu — argckļi pūlējās, cik spēja, lai atbrīvotu iegruvušās raktuvju ejas no akme­ņiem, bet remontētāju komanda atjaunoja griestu balstus, lai strādāšana tur būtu droša. Strādīguma ziņā viesu speciālisti no argekļiem ne ar ko daudz neatšķīrās — darbojās līdz vēlam vakaram, bet nākamajā rītā, kad Dana pamodās, jau bija ķērušies pie saviem veseriem un vēl nezin kā.

Atnākusi uz ēdnīcu paēst brokastis, Dana tur pama­nīja gan Noksu, kas bija pamodies pirms viņas un tagad izbaudīja Kini bužināšanu, gan arī Lansu, kas bija atnā­cis ieturēt brokastis.

-    Tu man solīji izstāstīt, kas notika ar pamatiem, viņa, piegājusi klāt, uzrunāja puisi.

-   Ak, jā. Sveika! Lanss, novērsies no savas maltītes, sasveicinājās. Šorīt bija redzams, ka pamatu stabi, res­nie baļķi, ir pamatīgi satrunējuši. Mums jau paskai­droja, ka raktuves visu laiku bijušas tādas, kādas bija, un nekādas problēmas tas neradīja. Tagad to izturībai laikam tomēr bija pienācis gals.

Dana uzreiz neko neatbildēja. Viņa apdomāja, cik liela iespēja varētu būt, ka ir kāds, kurš licis pamatiem izskatīties satrunējušiem.

-     Bet tad jau tam, kas gribētu pamatus padarīt nesta­bilus, arī pašam vajadzētu atrasties pie tiem. Tādā gadījumā vainīgais noteikti tiktu arī aprakts, to teica Nokss, kas bija pienācis klāt un, šķiet, nolasījis Danas domas. Nebija jau pirmā reize.

-     Argekļi tur arī kofotus? Tas gan ir kaut kas jauns, Lanss sacīja un nosvilpās.

-     Njā. Sarunāju ar argekļiem, lai ļauj šeit palikt arī viņam.

-    Abi esat īpašie izņēmumi?

Dana pasmaidīja un pamāja ar galvu.

-      Izskatās, ka tu ar viņu centies koķetēt, Nokss meiteni vilka uz zoba.

-    Nemēģinu gan! viņa uzreiz iesaucās.

-     Ko? Lanss izbrīnījies jautāja. Es kaut ko ne tā pateicu?

Puisis ievēroja, ka Dana lūkojas uz Noksu, tomēr meitenes pēkšņo izsaucienu viņš vēl nesaprata.

-    Nē, nē, Dana atvairījās. Tas nav saistīts ar tevi.

-     Patiesībā ir gan, Nokss izlaboja un burtiski jau

smējās.