Dana un Otrā pasaule

Lielais haoss tā patiesi aprima tikai pēc stundas. Gandrīz visi bija izglābušies bez lieliem savainojumiem, bet trijiem diemžēl bija jādodas uz Vidējo pasauli — uz

Spiritālo. Pamazām arī kļuva iespējams uzzināt, kas tieši bija noticis un kas bija vainojams pie šīm nāvēm.

-     Mēs strādājām raktuvēs, kā jau parasti, klāstīja kāds argeklis, kam bija apsaitēta viena no rokām un liels plāksteris uz pieres. Tas bija Feiterods, kas sāka saukt, ka viens no pamatu balstiem kļuvis vaļīgs. Visi uzreiz centās izmukt ārā. Tad pamati sāka brukt un neizturēja arī griestu balsti. Ja bruktu tikai pamati, tad nebūtu tikt traki, bet daudz kas sāka brukt no augšas. Tas arī viss. Es pats tieši nezinu, kas lika sagrūt pama­tiem. Vai nu aiz vecuma, vai arī kā citādi.

-     Un kur ir Feiterods? jautāja kāds no daudzajiem apkārt esošajiem argekļiem.

-    Tur, pirmais runātājs norādīja uz kādu bezsamaņā esošu argekli, kas bija noguldīts uz galda. Viņš bija pali­cis viens no pēdējiem ievainotajiem, kas vēl nebija aiz­nests uz kādu no istabiņām un noguldīts piemērotākā guļvietā. Laikam visi cerēja, ka Feiterods pamodīsies un pastāstīs kaut ko vairāk.

-     Tad vislabāk būs sagaidīt, kad viņš atmostas un pastāsta savu versiju, sacīja Vecais, kas arī atradās argekļu pulkā. Pagaidām tas izskatās pēc nelaimes gadījuma, viņš piebilda un, piegājis tuvāk guļošajam Feiterodam, kādu brīdi uz to raudzījās. Tad Vecais pa­griezās pret apkārt esošajiem un, pacēlis rokas, skaļā balsī tos uzrunāja: Dodiet savainotajiem vietu. Tas pats attiecas uz tiem, kas jau aprūpēti. Es saprotu, ka dažiem no jums tagad ir grūti, bet, lūdzu, esiet pacietīgi. Tie, kuru radinieki ir cietuši, tagad atstājiet viņus dzied­nieku rokās.

Dana, kas kopā ar Noksu no lielās burzmas ap ievai­notajiem bija pagājusi nostāk, jau gribēja sekot tiem, kas devās ārā no ēdnīcas, bet tad meitene pārdomāja un nolēma uzdot Vecajam kādu jautājumu, kas viņai pie­peši bija ienācis prātā.

-       Atvainojiet!… Atvainojiet!… rudmate bilda argekļiem, mēģinot izspraukties cauri, lai nokļūtu pie Vecā ēdnīcas otrā galā. Ņemot vērā, ka daudzi no viņiem tikmēr centās tikt pretējā virzienā, tas bija visai sarežģīti.

-    Dana, tu kaut ko vēlējies? Vecais pievērsās meite­nei, kad viņa beidzot bija sasniegusi mērķi.

-     Jā. Man tā ienāca prātā. Ja nu… viņa iesāka un, pieliecoties tuvāk īsajam argeklim, drošības pēc pieklu­sināja balsi, nodevējs ir tas, kas vainojams pie rak­tuvju sabrukšanas?

-    Arī es apsvēru šādu iespēju, Vecais ātri atbildēja. Bet konkrētāk laikam spēsim noskaidrot tad, kad no­celsim akmeņus un izraksim pamatus, lai varam tos izpētīt. Pagaidām es neatļaušos neko prognozēt. Tomēr es ceru, ka tas bija tikai nelaimes gadījums.

To pateicis, arī Vecais devās ārā no ēdnīcas, lai citiem būtu vieglāk tikt galā ar pēdējiem cietušajiem. Tās arī bija īsās sarunas beigas.

-     Ko tu viņam teici? Nokss pa ceļam uz istabiņu jautāja Danai.

-      Es teicu, ka, iespējams, pie raktuvju brukšanas vainojams nodevējs vai kāds no klana kompānijas. Viņš tādu domu neizslēdz, bet lielāku skaidrību būs iespē­jams gūt vēlāk, kad būs apskatītas raktuves.

-     Nu ja. Paskat tik, kādi laiki iestājušies, kofots domīgi novilka un, iegājis istabiņā, ielēca gultā. Tā kā nedz viens, nedz otrs nezināja, kā lai argekļiem palīdz tagadējās problēmās, abi nolēma atlikušo dienas daļu pavadīt istabiņā, bet pēc tam doties pie miera.

Nākamais rīts jau pašā agrumā sākās ar raktuvju izmeklēšanu. Kas tur tieši notika, Dana neredzēja, jo tā atkal bija vieta, kur drūzmējās argekļi, bet, cik meitene saprata, tad šobrīd raktuves tika atbrīvotas no liela­jiem akmeņiem, kurus pagaidām krāva malā, lai netraucē.

Bija arī ieradusies īpaša komanda, kuras specializācija bija raktuvju konstrukciju atjaunošana. Apskatot šo komandu, kas sastāvēja no divdesmit vīriem, Danu pārsteidza, cik daudz tajā ir cilvēku.

-     Ak, kas tie būs par zaudējumiem! teica Džims, kas arī vēroja visu no malas. Viņu bija piemeklējis līdzīgs liktenis kā argekli, kurš vakar bija klāstījis savu versiju par notikušo — Džima roka bija ievīstīta lakatā, kas bija apsiets ap kaklu, lai tā nekustētos. Es runāju par finansiālo pusi, bet dažbrīd tas šķiet mazsvarīgi, viņš piebilda un uzmeta aci citiem argekļiem, kam arī bija pa kādam apsējam vai redzamam savainojumam.

-     Njā, Dana drūmi piekrita un līdzjūtīgi noskatīja ievainotos. Pēc tam viņas uzmanību atkal pārtvēra rak­tuves, no kuru puses visu laiku skanēja klaudzieni un citi trokšņi. Jauno raktuvju celtniecība ritēja pilnā sparā, un meitene nebija vienīgā, kas par to interesējās — arī Nokss, acīmredzot vēlēdamies visu apskatīt tuvāk, jau kādu laiku bija nozudis. Pēc kāda brīža sajutusi izsal­kumu, meitene ievēroja viņa prombūtni un bija spiesta secināt, ka uz ēdnīcu būs jādodas vienai pašai.

-      Tas nu gan ir savādi, kad Dana bija nonākusi ēdnīcā, viņai aiz muguras ierunājās nepazīstama balss. Cik es zināju, tad argekļu alās mitinās tikai argekli.