Dana un Otrā pasaule

-    Pēc brokastīm mēs ar Noksu devāmies uz Templi, lai satiktu jūs. Jūsu tobrīd nebija uz vietas, bet tas cil­vēks ložņāja gar Grāmatu. Es nezinu, ko tieši viņš mek­lēja, bet, tiklīdz ieraudzīja mūs, tā sāka dzīties pakaļ.

Nosprostoja ceļu, sagāžot un sagraujot kolonnas, tāpēc nepaspējām nokļūt pie citiem.

-    Vai tevi žņaudza?

Tagad bija Danas kārta vilcināties ar atbildi.

-    Kā jūs to zināt?

-    Tev uz kakla ir zilumi, Vecais drūmi paskaidroja, nolūkojoties, kā meitene aptausta savu kaklu. Kā jūs no viņa izbēgāt?

-     Es īsti… es īsti nezinu, kā, bet to droši vien varētu izskaidrot ar vēl pāris sagrautām kolonnām.

Vecais satrūkās, tad turpināja:

-    Skaidrs. Kā viņš sagrāva kolonnas? Apmēram tāpat kā tu?

-     Laikam. Vismaz es nespēju iedomāties, kā viņš būtu varējis to izdarīt citādi, ja vien viņam nebija kāds nere­dzams palīgs. Tas gan man šķiet maz ticami.

Vecais, uzmanīgi klausījies, atkal uz mirkli apklusa.

-    Ko jūs gribējāt man jautāt?

-     Lieta ir tāda, ka vakar… vai jau aizvakar? Bet šis nebija pirmais tumši tērptais, kas mums uzbruka.

Vecais uz brīdi novērsās no Danas, it kā nevēlē­damies ticēt tam, ko dzird, tomēr savaldījies atkal pie­vērsās meitenei, mudinot to stāstīt tālāk.

-      Ēdienu svētkos, ap dienas vidu. Tobrīd risinājās "Uzkodu maratons", kad Nokss saoda kaut ko savādu un mēs devāmies pārbaudīt. Tas noveda mūs pie kādas šķērsieliņas, bet pēkšņi apkārt iestājās klusums. Vairs nekur nemanīja ļaužu, tikai parādījās Kolonnu zālē sastaptajam līdzīgs stāvs. Arī vīrietis. Debesis bija mai­nījušas krāsu, un bija redzami trīs mēneši. Nokss teica man bēgt un arī to, ka tas nemaz nav cilvēks. Tas bija tieši pirms tam, kad viņš pārvērtās par vilku un dzinās mums pakaļ. Pilnīgi nekur pilsētā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai mēs trīs. Beigās es šo vilku… nodūru, Dana izteica, un pēkšņi viņai par to bija kauns, jo tā bija nežēlība pret dzīvniekiem. Tomēr tas ilga tikai mirkli, jo, atceroties, kā tas gribēja viņai nokost galvu un saplo­sīt Noksu, kaunu tūdaļ nomainīja dusmas.

-     Jā. Tas lops mani gandrīz sakapāja, pamodies noteica Nokss, kas uzreiz iesaistījās sarunā, lai gan visai miegaini un gausi.

-    Labrīt, Dana viņam sacīja, un pret Noksu pagrie­zās arī Vecais.

-    Es neko nenokavēju? kofots, iekārtojies ērtāk uz savas gultiņas, jautāja.

-    Neko tādu, ko tu nezinātu.

-    Tātad jūs sakāt, ka tas cilvēks pārvērtās par vilku, Vecais turpināja.

-    Viņam acu zobu vietā jau pirms tam bija ilkņi. Ja tas kaut kādā veidā maina situāciju, Dana piebilda.

-     Jā, maina gan. Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt atpakaļ pie cilvēkiem!

-     Tas bija apmēram pāris sekundes pēc vilka nāves, kad viņš pārvērtās melnu mākoņu mutulī. Cilvēki, drūbļi un pārējie vienkārši parādījās, it kā neko nebūtu redzējuši, it kā nekas nebūtu noticis. Bija tikai apgāzts viens augļu stends, bet tas bija vēl tad, kad apkārt ne­viena nebija.

-    Tātad stends tika apgāzts, kamēr vilks vēl bija dzīvs?

-    Tieši tā. Mēs gribējām noskaidrot pie jums gan par vilku, gan par ļaužu pazušanu, bet tagad ir jāpiemet klāt vēl arī tie, kas ložņā pa Templi.

Vecais vai nu ar nodomu ieturēja dramatisku pauzi, vai arī apdomāja visus faktus tik ilgi, kamēr secināja kaut ko nelāgu.

-     Esmu pārliecināts, ka tie, kas jums uzbruka, no­teikti ir no Netona klana, viņš sacīja.

-Viņam ir savs klans? Nokss pārsteigts iesaucās. Es zinu, ka bija, tā teikt, piekritēji, bet vesels klans?

-    Tie ir Netona līdzgaitnieki un sekotāji, kas uzskata viņa mērķus par gana labiem, lai tos pārdēvētu arī par saviem turpmākajiem dzīves mērķiem. Jāsaka, šis, kā tas sevi sauc, "klans" izveidojās tikai pēc Netona nāves. Par šo kopienu gan nekas daudz nav zināms, jo tika uzskatīts, ka tas drīz izjuka, tāpēc ka nespēja sapulcināt gana daudz līdzgaitnieku. Tas bija kā muļķīgs mīts, kas šad tad tika piesaukts. Tāpēc mani nepārsteidz, ka ar laiku kaut kas šajā sakarā nāk gaismā, bet gan apstāklis, ka tas notiek ļaužu pilnā pilsētā, nemaz nerunājot par argekļu alām.

-    Paprasi, kur visi ļaudis palika! Nokss atgādināja.

-    Kur Ēdienu svētku laikā visi pazuda? Uz tām aptu­veni piecām minūtēm?

-     Viņi nekur nepazuda. Tie bijāt jūs, kas nokļuva kaut kur citur.

-    Izrādās, tev bija taisnība, Nokss novilka.

-    Kā tā? Mēs vairs nebijām Drūbļu ciemā?

-     Ciemā jūs bijāt, bet tas bija citāds — tas pats, bet reizē cits, Vecais skaidroja un, mirkli raudzījies abu sejās lasāmajā apjukumā, smagi nopūtās. Es sākšu stāstīt no paša sākuma.

Dana ar Noksu aiz satraukuma nekustējās un, šķita, pat neelpoja, lai tikai skaidri dzirdētu Veco.